par necirstām brūcēm
daudzajās
tālēs Par
neieelpoto gaisu Tuksneša
degsmē Par
vājām
un stiprām
bedrēm Ko
vējš aizber ar tavu nagu
vai zudušā laika
pīšļiem Par
to ka šodien
ir mana
kārta Es drīkstu
sacīt uz
sevi:
tu

Ko tu man nodarīji, ziema?
Jeb šis ir mans pirmais pavasars?
Es braucu pie savas māsiņas ciemos
Pa zaļu pļavu kamanās.

Man mirušas rokas un mirušas lūpas,
Nekas nav mans, pat šī sāpe ne,
Ja spētu ļaudis man pienākt tuvāk,
Ja spētu par kamanām nedomāt es!...

Dzidrs troksnis vai aura. Mēs nojaušam
šo vieglo kustību upmalēs: tā pati
jūtīgā aina, kas liek nodrebēt ūdens
tvirtajam klēpim. Tikko manāms saules atspulgs,
kurš iespraucas starp kūniņām. Ganāmpulki,
kas dzer visgarām krastiem. Līdzi vējam
tie gausi klimst pa zīdainajiem
krāsu ceļiem. Tavās acīs es redzu puspavērtus stropus.

"Nāve ir vien ceļa pagrieziens.
Nomirt nozīmē - kļūt neredzamam.
Ieklausos un dzirdu vēl aizvien
Tavus soļus saplūstot ar maniem.

Zeme nemanāmi pāriet debesīs,
Tāpēc velti tu no nāves bīsties.
Vēl neviens līdz šim nav nomiris.
Ir vien ceļš, un tikai tas - pa īstam."


/Fernandu Pesoa

Plaukstoši koki pil no debesīm
No zemes laužas balti un melni taustiņi

Klavieres uz kurām neviens nespēlē. Toņi skan
tāpat
Tiem ir spārni, tie aizlido -


Bet Vilks Vienacis domā savā somā:
kā skanēšu es, kad pavasaris uz manis spēlēs kā
uz
klavierēm?

Balti, bet ne tikai balti
Melni, bet ne tikai melni

No kokiem pil debess
un no taustiņiem izlaužas zeme