nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
 
07:44 pm - Inta Ezergaile
***

Esmu par vecu, par vecu,

viņa saka katram, kurš nepagūst

laikā novērst skatienu.

Vai, ar humora pieskaņu,

pasludina vienīgo savu prasību

pēc ievērības – vēl esmu dzīva.

Restorānos viņa izņem

zobu protēzi, lai lepni

to notīrītu, tūlīt pēc uzkodām,

savu ilgdzīvošanas emblēmu,

spītīgi paceļ vispirms augšzobu,

tad apakšzobu protēzi. Miruši zobi

lielīgi vicinās

pret nāves zobiem.
01:06 am - par aprīļa nežēlību...
Matthías Johannessen

Bez viņas* (Án hennar)

Aprīlis

Mēs sēdējām pie baznīcas, ziema
aizkavējusies aiz muguras
putnu čiepsti turpat
līdzās, tu teici, vasara
šogad nāk vēlu.

Bet vasara vairs
neatnāca.



VIII

Kad mēness nāk tuvu zemei
lielāks par viņu, saule atspīd
viņa tumsā,

tad atminos tevi

tu esi tāds atspīdums
manu neizbēgamo bēdu
tumsā.

*Šos dzejoļus autors ir rakstījis, pieminēdams mirušo sievu.
04:26 pm - Velga Krile
Senas svētbildes, kam nav nosaukuma,
tik aizmirstas viņas ir,
Vai tas ir cita vai mana laika svētais -
kas zina,
Un lielā dzīvība, laiku kas mūžībā neatšķir,
Un es tavu seju uz spārngaliem neatminos,
Jo viņa pazib, kad lūdzos, lai nebūtu ļauns,
Lai ir, kas stāvētu pāri mežiem kā dvēsele,
Un mulsi lūdzos, lai tas, par kuru
man kauns,
Vismaz dzīves nepārsūdzamā stundā nebūtu
es,
Un tava seja, kuru uz spārngaliem aiznes
mīla,
Un pasaulē nolādētā viss ir būtībā
neizlemts,
Un vismaz pēdējā brīdī - kur ir
mana bezgalība,
kura pazibēja uz aizmirstas svētbildes
senas...
Un kur ir līdzcietība, kas mūžīgi
trenkāto sedz,
Un kur ir tuksnesī iedvesmas
sausās acis,
Senas svētbildes neaizmirstiet, jo viņās
es redzu
Mūsu laiku, kas ātrumā sabrauca
patiesību...
02:52 pm - Анна Ахматова (1889-1966)
* * *

Вот и берег северного моря,
Вот граница наших бед и слав, —
Не пойму, от счастья или горя
Плачешь ты, к моим ногам припав.
Мне не надо больше обреченных —
Пленников, заложников, рабов,
Только с милым мне и непреклонным
Буду я делить и хлеб и кров.

Осень 1922
***
pēc benzīna un saules smaržo

Tavas pavasara istabas. nav it nekā

kas notiktu pēc tam

kliedz griestos mežazosu rindas

acis ciet un dzimtene nāk šurp

pa koridoriem kurus veido nakts

nekā pēc tam

nekā uz palikšanu

mums katra istaba uz vienu dienu
This page was loaded Apr 2nd 2026, 9:39 am GMT.