Senas svētbildes, kam nav nosaukuma, tik aizmirstas viņas ir, Vai tas ir cita vai mana laika svētais - kas zina, Un lielā dzīvība, laiku kas mūžībā neatšķir, Un es tavu seju uz spārngaliem neatminos, Jo viņa pazib, kad lūdzos, lai nebūtu ļauns, Lai ir, kas stāvētu pāri mežiem kā dvēsele, Un mulsi lūdzos, lai tas, par kuru man kauns, Vismaz dzīves nepārsūdzamā stundā nebūtu es, Un tava seja, kuru uz spārngaliem aiznes mīla, Un pasaulē nolādētā viss ir būtībā neizlemts, Un vismaz pēdējā brīdī - kur ir mana bezgalība, kura pazibēja uz aizmirstas svētbildes senas... Un kur ir līdzcietība, kas mūžīgi trenkāto sedz, Un kur ir tuksnesī iedvesmas sausās acis, Senas svētbildes neaizmirstiet, jo viņās es redzu Mūsu laiku, kas ātrumā sabrauca patiesību... | |