Tai miglai cauri neredzēja māju,
un rūgteni tur smaržoja pēc rudens lapām,
un kaut kur tālumā jau atkal lija,
un klusi paukšķot krita āboli.
Ir abi labi gados,
jau mēnešiem no mājas viņa neiziet,
un viņš vairs nerunā,
kopš eņģelis pie viņa darbā parādījās,
jo viņu mājās auksts,
tur sen kā nekurina.
Čīkst rīta vējā vārtiņi,
nav viņiem bērnu,
tie dzīvo divi vien.
Un viņa pamostas šai rītā,
laukā gaisma svīst,
un vīrs vēl guļ.
Tā ceļas, uz veikalu ir jāiet,
ir jāpaēd.
Ver viņa ārdurvis,
Ir koka pakāpieni nobiruši sārtām lapām,
Jau rudens,
Kad viņa durvis aizvēra, bij agrs pavasaris.
Nu, rudens – dārzs ir maigas miglas pilns,
dzird tālumā tik dzidri, iet pirmie vilcieni
un ausma pamalē tai sola zelta dienu.
Tā iet caur dārzu, veca sieva – kuģis,
Skrien putni debesīs,
bet neatstāj to vienu.
Tā brīnās – dzīvās radības ir viņu apsēdušas,
Uz katru viņas soli kaķi atskatās,
Un skudras jaunas takas viņai atklājušas,
Un tālumā skrien vilcieni un kliedz:
„no pilsētas brauc meitene pie tevis”,
pie veikala stāv pusaudži un smēķē,
un viņa klusa ir un pilna gaismas,
kad viņa iziet, aiz muguras tai sačukstas un
piebiksta, un mēdās,
bet viņa iet un redz tais garās ēnās,
kas krīt no viņas,
maigās debesis,
būs viņai bērniņš,
neticamais noticis.
Ja, eņģeli, pie viņiem vēlreiz ej,
tad paņem sveci,
jo atslēgta ir elektrība un tikai jūra šalko tālumā.
Kad viņa mājās atgriežas,
uz sliekšņa sēž kāds bērns,
tā apģērbies, ka viņai grūti
noteikt, vai zēns vai meitene, un jautā:
„kāpēc tavs vīrs ar mani nerunā?”
Tā plecus parausta un iekšā aicina,
Viss notiek tieši tā,
Zem sirds tai bērniņš otru sveicina.
Un tas nav iespējams, un šis nav iespējams,
Un vispār it nekas nav iespējams, bet dzīve ir, un
klusums, čuksti, glāsti, un pēkšņa apjauta, tu taču
viņu mīli, un mana vecmāmiņa mani dzemdina
ar vienu teikumu un nostāda uz kājām.
Skrien putni debesīs.
Ir diena vaļā.
Ir brīnums diena šī,
Un kāda daļa, cik tā ir nogurusi, cik tai krunku, cik daudz šai dienā līst,
šis mūsu dzīves laiks un elpo debesis,
un tas nav iespējams, un šis nav iespējams,
un vispār it nekas nav iespējams, bet dzīve ir, un
klusums, čuksti, glāsti, un pēkšņa apjauta, tu esi dzīvs.
un viņā bērns, varbūt to sauks par jāni, tas nav mums iespējams,
bet dzīve ir tāds brīnums, lielais sprādziens,
molekulu grēdas,
tas sapnis naktī nāk un rītu izgaismo ar mazu laterniņu,
caur lielu, lielu miglu
nāk brīnums
un neviens vēl nezin, kas tam vārdā
un vai tam autiņi
vai sirma bārda,
čokurojas ābols,
un katru reizi jauna diena iemīlas šai viļņu spēlē,
kā tie uz krastu skrien tik neatlaidīgi un neatstājot zīmes,
un nav nekad tiem kauna.
Tā gaisma, kura nāk no stipras ticēšanas,
no lēnas piederēšanas un maigas pazemības,
šai dienā visus elektrības vadus bizēs sapina,
un eņģeļi nu dzied: priekš kam mums elektrība.
Tā gaisma kura nāk, no maigas dzīvības un stipra
spēka
dzīvi izturēt un debesis vēl pamanīt
iet putni prom,
bet drīz būs baltais sniegs,
tad svecītes,
tad salūts,
pavasara vēji.
Un atkal jauna elpa pret debess loku kliegs,
paldies tev neiespējamais,
ka man tu noticēji.