Daina Sirmā

***
Es viņu nokristīju par Krauju.
Krauja darbojās lietišķi, gandrīz kā apkopēja.
Ienākot pakaļ manai mātei, Krauja saskūpstījās ar mums abām, aizklāja logus ar miglu, izslēdza dienas gaismu, uzlika manu galvu uz manas mātes krūtīm un aizvēra mums abām acis.
Kad māte aizgāja, kad mans vīrs viņu nesa no istabas ārā kā bērnu, kā lelli uz rokām, brīnoties, kā tik viegla var būt, Krauja pienāca pie manis cieši klāt – jauns spiedošais pārsējs uz acīm.
Mātes drēbes – balto skolotājas blūzi un pelēko kostīmu,– ko šuva uz pēdējo izlaidumu, Krauja man vēlēja gludināt desmitiem reižu. Gaišzilais galvas lakatiņš pēdējo nedēļu kopā ar Krauju izžauts vējoja Radziņu dārzā, to apputeksnēja zemes bites, maijrozes vīraks, mājas bezdelīgas vidži, nakts siltā rasa kā piens ar saviem zvaigžņu mirkšķu spulgiem.
Abas ar Krauju mēs izvēlējāmies mātes sejas plīvurīti, 100% sintētisko sietiņu, lai gaiss viegli vijas cauri. Kad apkopju kopiņu, es vienmēr iedomāju par plīvurīti un ceru, ka tas nav satrūdējis vai sakrunkojies ar gadiem.
Mana drošā aizmugure ir Krauja.
Mana tautība ir tuvošanās Kraujai.

Daina Sirmā

***
Sieviete nebija jauna. Sieviete bija pusmūžam pāri.
Ļaudonas apkaimi sieviete nepazina, vai katrā krustojumā stājās un zīlēja kartē, kur braukt.
Putenis vilka ciet ceļu, beidzot sievietes auto cirta vienīgo sliedi, vai tas ir ceļš, vai varbūt jau klajais lauks?
Vīrietis gaidīja vārtos.
Viņi gandrīz vairs nepazina viens otru, kur tie gadi, jā, kur?
Vīrieša meita pelēkā vakartērpā līdz zemei kūra plīti. Plīts mute kāri ieelpoja sievietes dioru, vīrieša LM, sen rimušo kauju smārdus. Katlu vāki drebēja, sulas nāca pāri, šķovētu kāpostu tvaiki cēlās un pārstaigāja šo telpu. Egļu šķilas sprakšķēja, uzsitot nervozāku takti tam visam.
Jums nav, par ko runāt, zviedza laika skrējiens starp viņiem, ko nu?
Vīrietis neizturēja, vīrietis izmetās ārā rakt sniegu, kas, aumaļām sagāzies, piepeši stājās.
Man ir mašīnā velteņi, es tev palīdzēšu, man patīk.
Viņi raka un raka, cik spēka, pagalmā, dārzā, vēl tālāk rokrokā.
Atceļā sieviete pūlējās atšķirt vīrieša vijoles balsi klavierkoncertā diskā. Vīrietis bija vijolnieks orķestros, kvartetos, solo.
Kur esi, sievietes meita taujāja telefonā, šeit ir tikai sniegs pāri galvai, pāri jumtam balta siena, bet ļoti tuvu pie mājām.

Homewood Suites, Room 741

cienītie
esiet tik laipni

sarunāsim

ja dvielis karājas
tas nozīmē „es to
vēl lietošu”

ja dvielis
uz grīdas tas nozīmē
„lūdzu nomainīt”

ja dvielis man
ap gurniem tas
nozīmē „vakar tēloju
krustā sisto”

ja dvielis man
uz galvas tas
nozīmē „šodien neko
negribu redzēt”

vai: „vakar
baigi salietojos”

ja dvielis
sasiets mezglā
tas nozīmē „vakar
nositu simtu
ar vienu sitienu”

ja dvielis karājas
uz lampas tas nozīmē
„ar visiem jautājumiem
lūdzu griezties
pie dvieļa”

ja dvielis guļ
uz grīdas un es guļu
ietinies dvielī
tas nozīmē „paldies, man
jau pietiek. izmazgājiet
mani un izžāvējiet”

No lietuviešu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs

1

My heart’s aflutter!
I am standing in the bath tub
crying. Mother, mother
who am I? If he
will just come back once
and kiss me on the face
his coarse hair brush
my temple, it’s throbbing!
then I can put on my clothes
I guess, and walk the streets.

2

I love you. I love you,
but I’m turning to my verses
and my heart is closing
like a fist.

Words! be
sick as I am sick, swoon,
roll back your eyes, a pool,

and I’ll stare down
at my wounded beauty
which at best is only a talent
for poetry.

Cannot please, cannot charm or win
what a poet!
and the clear water is thick

with bloody blows on its head.
I embrace a cloud,
but when I soared
it rained.
( ... tālāk ... )