Lēni lietus jumtā sijā,
bet zem jumta ienāk Miers;
paprasa, vai Tu vēl augšā,
un tad palūdz apsēsties.

Savu smēķi aizkūpina,
Tavas rokas savās tur -
Miers ir mierīgs, Miers jau zina:
labāk šobrīd nav nekur.

Miers ir mierīgs, bet nav žēlīgs:
čukstus drusku pasapņo
un tad aiziet lēns un vēlīgs
savu dzeju apmīļot.

Tas tam Mieram laikam dabā:
nesajēdz, kā Nemiers sāp,
cenšas aiziet, kad vislabāk,
un vēl taisni nepiekrāpt.

O. Stumbrs - MIZA

Ar mizu man apaugt vajag,
tādu kreveļainu un biezu,
lai nav vairs ne skumji, ne baigi,
kad Tu atkal tuvosies griezt.

Kad Tu tuvosies manī griezt
savus aplamos burtus un sirdis,
varbūt slepus aiz mizas es smiešos,
varbūt bēdās man gribēsies mirt.

Varbūt izdosies drusku mirt,-
bet vismaz no tās mīlētās rokas.
Tikai neraudi šķiŗoties:
mēs jau nezinām vēl:
varbūt vieglāk viscaur būt kokam

Smagas tik smagas jau bēdas,
liels, tik liels jau gurums.
Zālē zem tumšas debess
savu dzīvību kurinām:
klusā, drosmīgā mute,
pirkstgalu spožais būriens -
deg mūsu dzīvība, deg jau
dūmiem sūriem,
deg jau ar dūmiem baltiem,
uzplēš ar saldu liesmu -
sāpi, mīlestība,
sāpi mēma:
te nav lētā glābiņa dziesmā
- - - - - - - - - - - -
kaut kas
deg zem tumšas debess
koku melnā lokā.
Garām ejot,
skopi mūs noglāsta laime
negribot iemīlētām rokām.

Olafs Stumbrs

Olafs Stumbrs

ID

Dienā mana smaidīgā līgava
krūšgaliem karstiem un smailiem
izdur man acis kalnā starp akmeņiem kailiem

Dienā mana smaidīgā līgava
lieliem lokani gludiem
salauž man tīrumā krūtis uz rugājiem rudiem.

Dienā mana smaidīgā līgava
mīkstām un mīlīgām rokām
pakar mani krustcelēs vientuļā rudens kokā

Naktī,
naktī mana nabaga līgava
apnikusi un akla
asām lūpām skūpsta man sāpes no acīm, krūtīm un kakla

Olafs Stumbrs

Grēksūdze

4

pēdējā laikā meiteņu
vairums ir tikai tāds veids, kā pazaudēt
atmiņu: pārspīlēti lielas, rožainas
dzēšamgumijas, kas berzējas pret mani, līdz
atkal kāds novecojis, koša
lūpzīmuļa neveikli uzvilkts
profils ticis izdzēsts no manas vienas lapas
dvēseles, līdz esmu atkal
tīrs, tukšs, pavēss -