Pāršķirot stiebrus,
es bieži domāju ar tevi
un

ko tad mēs darījām katru dienu
Katru Dienu,
kad bija vasara,
kad garāžas durvis bija ciet,
gaiši dzeltenas, karstas,
garāžā stāvēja piekabe,
dzeltenie ķirši nekad neizauga un
sirds neizturēja tādu dzeršanu,
un tad kaut kas sasedzās ar
ceļmallapu lapām, ar
naktsvijoļu vijolēm, ar
gaiļbiksīšu biksītēm un ar
bultstakņu stobriem un pajolīšu vijolītēm,
ar multiaugļu augļiem un piparmētrbaložu mēsliem,
gurķpapagaiļu mizām, saujpiržu smirdenēm,
sejsegu segliem, smejzirgu triecienviļņiem un tad jau protams - vesels mezglzebru bataljons iekārtojās iepretim smejzirgu armādai.
Tuvojās bekona negaiss.
Saule bija kā piedzīta ar smiltīm,
smiltis bija iešūtas saulē iekšā!
un visa pasaule turējās uz bikšu gumijām.

Es - tev - NEKAD.

Es noteikti braukšu atkal, jā -

ar vienu gandrīz apprecējos,
bet tas izrādījās mans brālēns,
un ar otru gandrīz apprecējos,
bet tas jau izrādījās precējies,
un ar trešo gandrīz apprecējos,
bet tas domāja; ka es būtu traka,
ja gribētu palikt Latvijā,
un es domāju, ka viņš būtu traks,
ja viņš tur negribētu palikt.

Lucīši? Vai es ēdu lucīšus? Lucīši
fantastiski! Ko dzērām? Balzamu, protams, melno balzamu -
melno balzamu ar šampanieti,
melno balzamu ar balto dzidro,
melno balzamu ar labo armēņu konjaciņu,
bet visbiežāk melno balzamu tieši ar melno balzamu.
Kā lūdzu? Nē, mēs nekad nejutāmies piedzēruši,
jo nekad nebijām skaidrā.

Visaugstāk gāja „Pērlē", tas tāds glauns krogs kaut kur jūrmalā -
tur tūristiem par godu bija oficiāla pieņemšana,
un mums lēja un lēja, laikam lai mēs vairāk runātu,
un mēs arī runājām. Bet tad viņi sāka teikt,
ka mums, vot, tomēr vairs nepadodoties, vot,
dažas latviešu skaņas:

mēs sakot „te" - ar eksplodējošu „t",
bet esot jāsaka „te" - ar neeksplodējošu „t" -
uz ko mēs tūdaļ sākām eksplozīvi dziedāt, tas ir mēs, tie tūristi:
„Te es dzēru, te man tika..." Un tas viņiem, vot, patika. Tikai
tautasdziesmas viņiem vairs neesot modē,
tās dziedot, vot, tikai dziesmu svētkos,
Un mēs tad, vot, teicām, ka jāsaka nevis „vot", bet „what" - un
tamlīdzīgā garā - un gāja augstu.

Bet tad es saņēmos un gāju, kur stūrī
vientuļš sēdēja populārs Rīgas dzejnieks,
Es viņam drosmīgi nostājos priekšā
un teicu tā un tā - mēs jūsu dzeju
lasījām Rietummičigenas Universitātē Amerikā.
Un viņš paskatījās mani trakām acīm un teica: „Šausmīgi,
kāpēc jūs nepārceļaties dzīvot uz Latviju?"
Un es teicu: „Mums ļoti patika jūsu dzeja."
Un viņš teica: „Šausmīgi,
kāpēc jūs nepārceļaties dzīvot uz Latviju?"
Un es teicu - es vairs neatceros, ko tad es teicu,
bet viņš tad man pieliecās pavisam tuvu
un teica: „Neklausaities, ko es jums teicu -
es esmu drusku iemetis..."

Un otrā dienā Rīgā latviešu valoda
skanēja vairāk nekā krievu,
jo bija sabraukuši no visām Latvijas malām
uz dziesmu svētkiem. Pat akmens tēli vecajos portālos,
šķiet, todien latviski čaloja savā starpā, plēsa jociņus, Brīžiem
it kā nosauca ko pakaļ, ko draisku, kā pazītu mani
Reiz pat apstājos un atskatījos.

Un tā es gāju un domāju, kaut mūžīgi Rīgā turpinātos šie svētki.
Un es domāju, ko tas dzejnieks teica - cik šausmīgi.
Un es domāju - es domāju: diezvai viņš precējies?

1973

Naktsdvaša - tavs palags, un tumsība gulstas pie tevis.
Viņa pieskaras tavām potītēm, deniņiem, modina tevi dzīvei un miegam,
viņa sadzen tev pēdas ik vārdā, ik sapnī, ik domā,
viņa guļ pie katra no viņiem, viņa izvilina ārā tevi.
Viņa izlasa asaru sāli no tavām skropstām un noliek to galdā,
viņa izsijā tavu stundu smilti un noliek to priekšā.
Un to, kas viņa kā roze bija, ēnas un ūdens, -
to lej viņa kausā tev.

atdzej. Māris Čaklais

Laukmaļu ģimenē bija septiņi brāļi. Seši krituši karā. Kur kurais.
Pārupju Artūru nošāva tepat pie stacijas pirmajā dienā.
Mežsargs savu vienīgo meitu atrada pavasarī zem žagaru kaudzes.
Salmene, saņēmusi no frontes ziņu par vīra un dēla nāvi, sajuka, nabadzīte.
Vecais Pauciņš pārnāca ar koka kāju un arī jocīgāks galvā.
Nātriņš, to spīdzināšanu neizturējis, esot pakāries dvielī. Cielēnu vecākais pazuda kas zin kur, tā kā austrālijā vai sibīrijā sazin kur ellē. Cauri un pazuda nošāva visus četrus sadega nošāva vēlāk uz galvas purvā bedrē smirdoņa kauca līdz rītam iesprūda rīklē sadedzināja ar utīm pastarpām nozūmēja aiz nagiem mēslos mērglis tā sterva pats pieteicās plātijās brīvprātīgais par vadoni uzmeties tītīt bez ziepēm kapostu laukā ziņu pienesējs tūplis un bedre lādiņi nesprāguši kad viņi reiz nosprāgs nava un nava vēl cauri tā sapelējusī sperma erzaces perverss ēdelveiss īstais atradies nolīst un nolīst bet nevar aizskalot asiņu smaka līdz četrpadsmitam augumam šķērmi pa augoņiem ļergu tā maucība aizsietām acīm zābaks pamazīt iegrimst sūnās bet sūdi zināms kā allaž pa virsu...
Tā dzīvojam, mīļā.

1985
"Sniegam nav izvēles"

Gribēju te ielikt to dzejoli, par kuru Staļins Mandelštamu notiesāja uz nāvi:

Мы живём, под собою не чуя страны,
Наши речи за десять шагов не слышны,
А где хватит на полразговорца,
Там припомнят кремлёвского горца.
Его толстые пальцы, как черви, жирны,
А слова, как пудовые гири, верны,
Тараканьи смеются усища,
И сияют его голенища.

А вокруг него сброд тонкошеих вождей,
Он играет услугами полулюдей.
Кто свистит, кто мяучит, кто хнычет,
Он один лишь бабачит и тычет,
Как подкову, кует за указом указ:
Кому в пах, кому в лоб, кому в бровь, кому в глаз.
Что ни казнь у него - то малина
И широкая грудь осетина.

Ноябрь 1933