Naktsdvaša - tavs palags, un tumsība gulstas pie tevis.
Viņa pieskaras tavām potītēm, deniņiem, modina tevi dzīvei un miegam,
viņa sadzen tev pēdas ik vārdā, ik sapnī, ik domā,
viņa guļ pie katra no viņiem, viņa izvilina ārā tevi.
Viņa izlasa asaru sāli no tavām skropstām un noliek to galdā,
viņa izsijā tavu stundu smilti un noliek to priekšā.
Un to, kas viņa kā roze bija, ēnas un ūdens, -
to lej viņa kausā tev.

atdzej. Māris Čaklais