Edvīns Raups

***
laiva uz žurnāla vāka
ūdens aizplūst kaut kur sāņus
es izgudroju bērna sirdi
mūsu vārdi bez uzvārdiem
laiva uz žurnāla vāka
maza meitenīte izdejo
Šekspīra sonetus
bumba viņai iekrita debesīs
un mazas šķērītes rokās
Majestāt Majestāt noskūpsti
mani uz spārniņa

Inese Zandere
AR LĪKUMU

ar līkumu caur lietuvu bet kurp
to nepateica viļņas kurpnieks līkais
kas ceļos nometās pie pelnrušķītes
un lūgšanu kā kurpi uzlaikoja
un nu pie durvīm baiļu zvaniņš zvana
un nu pie durvīm baiļu zvaniņš zvana
kurp veda dzīve mana

Puišelis no skolas
Nosita pīlēnus ligzdā
Pagriezās bēga
Un jūs protams dzināties pakaļ
Visa pedagoģiskās padomes sēde
Bez elpas

Tad nu nāciet
Te es esmu
Ar piena zobiņiem pie stumbra
Maza sirsniņa dzeņa dobumā sitas
Un vēnām apvītie zari
Ķēmīgiem biedēkļa pirkstiem
Vēl brītiņu debesīs grābstās

nu šito jau visi noteikti sen zina no galvas



Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma nekož,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

ir tapis teikts
uz augstas klints
ka galotnēs jau
spārni švīkst
un čīgā sienāzīšu simts
kā elpas vilciens bezgalīgs

es nedrīkstu neviena vainot
viss jāpanāk man
sevi mainot
jau rieta saule beidzot lēc
lai piepildās
kas novēlēts