Priecājos, Gondelman, ka mūs drukā reti, bet Rudņevu – bieži:
Tik daudz visādu draņķu var sarakstīt, ka neizstrēbt visu dzīvi.
Skatīties saviem bērniem acīs mums vieglāk būs, nekā viņam.
Kālabad, saki, Gondelman, mūsu daba tik nepilnīga:
No rīta kaut ko mēs vēlamies, bet vakarā – gluži ko citu?..
Varbūt arī dzīvniekiem ir tāpat – gan suņiem, Gondelman, gan kaķiem?
Nē, Gondelman, Tautas frontē nebūs tev laimes,
Kādudien dzirdēsi: “Paldies par palīdzību, atbrauciet vēl kādreiz…”
Tici, Gondelman, arī man dažureiz baisi metas:
Pavei, pamosties rītā – un ne rajkoma tev, ne gorkoma?!
Mati saceļas šausmās no šādām domām.
Kā tavai laulenei, Gondelman, vai vēl joprojām tai šķebeni metas
No mašīnrakstītājām un citām sievietēm redakcijā?
Vai joprojām greizsirdīga uz visiem un piedraud ar šķiršanos?
Liecies mierā – saki šai, – pārlieku kārnas ir viņas.
Brīnos es, Gondelman, kas tevi pie zinātnēm velk:
Ar vienu aci jau esi akls, drīz otra būs tāda pati.
Vai atceries, Gondelman, tās sievietes viesnīcā?
Tu lasīji viņām dzejas, bet es grābstījos viņām gar ciskām.
Tagad mēs abi precēti, un abas laulības laimīgas.
Stundām ilgi var sēdēt pie ūdens vai birzī,
Nekustoties, Gondelman, nedomājot…
Tā arī dzīve paies, ja nekas nenotiks –
Gluži kā naktī, Gondelman, bez sveces un ziņām.
Pat mums, Gondelman, iznāk melot un blēdīties,
Ko vēl lai saka par tiem, kam nav ne sirdsapziņas, ne goda!
Redzi, manam zemeņu krūmam pārklājies kaut kāds balts sūbējums?
Atnāc pats, Gondelman, ja vien vēlies, paēsties ogas,
Tikai neņem sev līdzi ne Ļovušku, ne arī Marku.
Tagad es sapratu, Gondelman, kā lai to dzejoli nosaucu:
“Asfalta mēģinājums” – i pieticīgi, i pilnīgi mūsdienīgi.
Nedrīkst, Gondelman, samainīt sevi avīžu rindiņās,
Cienīgi jānes augstais dzejnieka vārds.
Un ne jau skaudība runā ar manu muti, un nepavisam ne greizsirdība.
Mūsu jaunatni, Gondelman, es uzlūkoju ar skumjām.
Nu un kas par to, Gondelman, ka kapos es pačurāju?
Šo vajadzību nokārtoju es krūmos, tālu no kapakmens,
Ne pilīte nenokļuva uz kapa.
Ai, kāda sīkumainība, Gondelman!
Vaicā, Gondelman, cik es mēnesī nopelnu?
Ar simtu divdesmit tikko savelku galus.
Paskaties tikai, Gondelman, uz šīm akcelerātēm!
Ar tādu pat gulēt baisi – vēl kritīsi apsmieklā.
Lūk, šeit es dālijām atstāju vietu un lefkojām,
Te būs ieva, bet tur, tālāk – mirtes,
Un te nāksies iestādīt kartupeļus:
Dzīves dārdzība, Gondelman, aug arvien briesmīgāk.
Būtībā, Gondelman, visas tās bābas ir vienādas.
Ko gan tev teikšu, Gondelman, ja pēkšņi prasīsi, kāpēc man skumji?
Arī pats nesapratīšu, kālabad skumstu.
Tik vien man ir tā prieka, Gondelman, cik tavā patafonā!
Mūzika – kas? Viena vienīga izlikšanās un koķetērija,
Vai tad bez Baha, Gondelman, vēl ko citu ir iespējams klausīties?
Beidzot es sapratu, Gondelman, kas par lietu:
Man vajag, lai mīlētu mani:
Kaut vai dažas minūtes dienā, kaut dažas dienas nedēļā.
Laikam jau arī tev, Gondelman, vajag to pašu.
Tomēr man arī, Gondelman, par dvēseli padomāt laiks:
Zini jau, nav neviena, kas varētu aizlūgt par mani.
Nestrīdēšos, ir smagi, ja nav, kur aiziet no mājas,
No sievas, no viņas mūžīgajiem kašķiem un skandāliem.
Nu bet man toties, Gondelman, padomā,
Vai ik nakti jāčāpo ar čemodānu caur kapiem pie māmiņas?
Ja jau raksta, Gondelman, par baltajiem ceriņiem,
Tad var tā: “cukura galviņas”,
Vai pat “ceriņu cukura galviņas”.
Ko, Gondelman, tava sieva atkal jau krāmē čemodānus?
Es tak tev teicu, atceries, vēl pirms kāzām:
“Arī vecam vīram, Gondelman, ne vienmēr ir gudrs padoms!”
Ko nu tagad, kad pagājis laiks, tad jau visi gudri.
Lūk, Gondelman, tu runā, ka dvēsele nemirstīga,
Bet pats skumsti un pūlies, kā redzu, dēļ nīcīgās dzīves.
Atdzejojis Kārlis Vērdiņš. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}