Edvīns Raups

* * *

es nebūšu nedz
atmiņa nedz
griba
turpināt domas
aizsākto
plašumu Ar
vēl kliedzošāku
vientulību
Putn

Vietu
izvēlies pats Pats
izsamisti sava mēmuma
pilnības Pats
celies spried un
pārspēj
visu

es nebūšu
tev līdzās Putn
pēdējā
brīdī

ES BŪŠU TAVS
VIENĪGAIS
TEIKUMS

uktā lulu

vēl viena Irēna Auziņa

BĒRNĪBAS ISTABA. ZAĻŠ KAĶIS

Zaļs plīša kaķis izraustītām ūsām
Zem veca dīvāna tur murrā klusām,
Zaļš atzalgojas sūbējušā spogulī.
Tur neiet pulksteņi, tu atkal noguli
Un sapņo tālāk. Bižains skuķis līkņā
Kluss. Spogulī kāds smīkņā.
Sen nodziedājis gailis,
Tev ir, vienalga, bailes
Līdz malām saules pielijušā
Istabā. Spindz sadulbusi muša,
Pieceļas, kas smīkņā, durvis aizbultē
Un meklē zaļo kaķi pagultē.


(no tā paša krājuma)

Irēna Auziņa

Mūsu dēlam

Vārdi ir kā debesis šodien, kaut kas tāds, kas tiekas un izklīst. Īvs Bonfuā

Mūsu vārdu satikšanās vieta
Ik vārds, ik vaicājums no tavām lūpām.
Kā zemeņstīga lodā balss - un mūsu vārdi
Kā dievgosniņas spārnu trīcēšana.
Kā maijvaboles dūc, kā skudras tekalē -
Tā mūsu vārdi satiekas un izklīst tavā balsī.

Mūsu vārdu satikšanās vieta
Ir senā saulesdārzā, aizgājušā laikā,
Bērnudienās, kur nokāpt var pa tavas balss
Lokano un trauslo zemeņstīgu vien,
Tur mūsu vārdi satiekas un izklīst.

Mūsu vārdu satikšanās vieta
Ir dārzā mūžam zaļā,
Kur laiks nav aizgājis, bet iet ik brīdi,
Un zemeņstīga tālāk aizlokās,
Kā viļņa mugurā uz sevis aiznesdama
Dievgosniņas, maijvaboles, skudras, mūsu vārdus,
Kuri satiekas un izklīst.


No krājuma "viss; nekā" (1989)

pārējās dzejoļa daļas krājumā "Monta", 1985

Monta Kroma

* * *
(es Ventspilī)

(naktis)
Īsu brīdi man Ventspilī bija
mūsdienīgs
dzīvoklis.

Ar logiem uz Ventspils grīvu,
logi lieli, kopā ar balkondurvīm -
kā platekrāns.
Naktīs ārā tikai vīriešu balsis
kuģu iekraušanā.
(Nekā tamlīdzīga Rīgā.)
Dienās balkondurvis līdz kājai vaļā
un nāsīs sāls.
Vakaros lielie kuģi
logu platekrānā spuldzīšu kontūrās.
Naktīs tikai vīriešu balsis
it kā pie auss -
jā, tieši naktis man runā atmiņās,
jā, tieši naktis man patika visvairāk -
naktis ar vīriešu balsīm.

[...]

(miglas taure)
Tādās naktīs dvēseles ir kailas.
Migla kā palags.
Miglas taures aizsniedz visus stūrus.
Pabāz galvu zem spilvena -
arī dzirdēsi.
Tādās naktīs domājam par vīriem jūrā.
Par visiem.
Tādās naktīs dvēseles ir kailas.

[...]
(ostas viesnīcā)
Akdies,
kādas ir tās stundas ostas viesnīcā!
Stundas. Dienas.
Līdz kuģis sagaida savu kārtu.
Neviena nesēž istabā.
Visas ir foajē, sablīvētas,
adata nevar nokrist,
gaida varbūtēju zvanu no kuģa.
No cikkurienes sabraukušas.
Sievām, mīļākām sejās neapslēpjama
iekāre.
Vienādums.
Skrejceļš.
Akdies, nekur kā ostas viesnīcā.

Es gribu vēlreiz tev iespītēt,
es gribu vēlreiz tev iespīdēt
zem domīgo acu ēnām.

- Kā smejies, rudenī rēnā.

Es nezinu, kā tevi pasaudzēt,
es nezinu, kā tevi pazaudēt,
izlaist uz brīdi no acīm.

- Paveiksies skuķim - tā sacīt.

Man vajadzēs tevi iesūdzēt
bargajā gultas tiesā.

-Nē tikai buča. Tas arī viss,
ko šajā lietā var iesākt.

/Klāvs Elsbergs/