MANA SIRDS

Oļai

Un teicu uz savu sirdi: ak sirds, tu sarkanā bumba, tik ilgi, tik ilgi tu man negribi sprāgt!
Pielīdzināju savu sirdi ilgu lokomotīvei, ugunsratiem, kas gluži kā Eliju paraus reiz debesīs mani.
Saucu to par saviļņojuma bateriju, mīlas puķupodu, moku dzirnaviņām, glāstu ubagtarbu, vēlmju signatūru, skūpstu krājkasīti, visbeidzot ikvienā vārdā, kas dots katrai lietai uz zemes un debesīs.
Daiļrunas uzplūdos sacīju viņai: ak ciešanu vāze, vai: tu sūkli, kas ciešanas uzsūc, vai vēl kā savādāk: mans alku ganāmpulk.
Līdz pusnaktī kādā man atklājās tās patiesā būtība. Bija tas, neatceros, kurā 1923. gada maijā starp Žuravjas 26 un Maršalkovsku. Tobrīd pavēries sirdī caur aci kā atslēgas caurumiņu
ieraudzīju:
Mana sirds ir kompass, kas vienmēr rāda uz O.