Inga Gaile

***

Tā arī dzīvojam,

Ierakušies savās šallēs un paģirās —

Aizsargā mūs

No visa ļauna,

Uzceļu ap sevi es sētu no zelta, no bailēm,

No maizes ar desu, no kauna,

Tā arī dzīvojam,

Nenāc klāt,

Un neprasi,

Tā arī dzīvojam,

Sēžam ar saviem skaistajiem dibeniem —

Lai palaiž tas vīrietis, tas taču viņa darbs,

Nelaidīšu, es esmu noguris, vai šitā kuce zina,

Kā ir strādāt visu nakti un pēc tam vēl

Nedabūt, nedabūt, nospļauties,
( ... tālāk ... )

Krivade, kruta tā Tava recenzija par Raupu! Gudras domas un vairāki burvīgi izteicieni, kā "pavirši izsakoties, dzenbudismā" vai "fizioloģiskā harizma":)
izlasiet, Satori pašā augšā.

AIZDEDZINĀSIM SVECĪTES MĒS
KAS ATRODAMIES UZ TROTUĀRA
KAPOS SNIEGĀJOS MEŽU GALOTNĒS
AIZDEDZINĀSIM SVECĪTES MĒS
KAS ATRODAMIES NENODZĒST NENODZĒST
UZ ZELTA SUDRABA VARA
PLIŠOKĀM TAIS DVĒSEĻU RAKTUVĒS
KUR MĪT DIEVS LAIMA MĀRA.

Inga Gaile

***

Man tik ļoti tevis vajag,
Tad, kad dzeļot atnāk rudens,
Tad, kad paģirains no rīta
Savu gaitu uzsāk pulkstens.
Man tik ļoti tevis vajag,
Tad, kad nogurusi ausma,
Aiziet gulēt ziemas rītā,
Un neviens to nemodina,
Un neviena nav, kas klausītos.
Visi aizgājuši strādāt,
Visi rībina pa ceļiem,
Visi steidzas ātrāk nomirt,
Zelta lapas salikt mapē.
Man tik ļoti tevis vajag,
Kad tu aizbēdz saldā miegā,
Kad tu aizbēdz tv kastē,
Kad tu ārpus zonas sēdi.
Man tik ļoti tevis vajag,
Ka es ieķīlāju sevi
Lombardā, kas pāri ielai,
Tur starp tosteriem un zeltiem,
Gaidu tevi — nāc un nopērc.
Man tik ļoti tevis vajag,
Varu pat tev naudu aizdot.
Man tik ļoti tevis vajag,
Ka es izaugu tik liela,
Ka man samaksāja algu,
Kaut nekur es nestrādāju.
Aizgāju un samaksāju.
Izpirku es sevi pati.
Tagad skatos, muti plati
Pavērusi, lai var iekšā
Saiet rudens, lai var iekšā saiet,
Debess, lai es pieēdos no dzīves,
Lai es visu garo ziemu
Staroju kā spuldze parkā.
Tajā, kur ir vienmēr skaisti,
Tajā, kur ir vienmēr suņi,
Bērni, omītes un lapas,
Kuras lido, kur tām patīk.

(Kultūras Diena, 28.11.08.)

...citējot piemirstus poētus, dzīve-hetēra dārdoši smejas, izdomā, rada elkus, lec pati līdzi un virpuļo sniegputenī, burbuļu lietus gāzē, gāzēta vīna glāzē, kur sejas iemērcam mēs kā šokolādes krislīti; cepuri nost, basu galvu kā grēku nožēlniekiem mums stēvēt rindā pēc dienišķās maizes un auzām, ko zirgus pabarot...Kākuļu Jānis tā maigi nosarcis teica: "Nāvīt, arī tu tik veca nemaz neesi..." Un sudraba skrots tieši papēdī trāpija, pulxstenis pusvienu jau nozvanīja; gaita grūta, pasaule tāla, izskaidrot nav lemts nevienam, arī es ģeķis alojos, tā bija. Vieglāk ir zagt, lienēt, pēc tam norēķināties, nevis vienkārši dot. Lipīgi hetēras smiekli, formas smailas kā mizerikordija, no kuras trīs asins pilieni atkrīt nost; es - kreilis rakstu ar labo roku virs logu ailas, kur debesu braucējs kā laika irbulis zibeņo...
1989