Federiko Garsija Lorka (Federico García Lorca, 1898-1936)

SEŠAS STĪGAS (LAS SEIS CUERDAS) [no cikla 'Gráfico de la petenera']

Ģitāra
Saraudina sapņus.
Zudušu dvēseļu
Šņuksti
Pa apaļo muti
Tai laukā laužas.
Kā krusta zirneklis
Tā tīklus liek,
Nopūtām daudzām,
Kas skalojas
Tās melnajā kublā.

1918-20

NEGAIDOT (SORPRESA) [no cikla 'Poema de la soleá']

Nomiris viņš palika uz ielas
Ar dūri pie krūts.
Neviena nepazīts.
Kā drebinājās stabs!
Māte.
Kā trīsuļoja spuldzes
Uz ielas!
Rīta gaisma. It neviens
Neieskatījās tam acīs,
Kas atvērtas spīvajā vējā.
Lai paliek mironis uz ielas,
Lai liek dūri pie krūts,
Neviena nepazīts.

1921-25

PĀRNĀKOT NO PASTAIGAS (VUELTA DE PASEO) [no krājuma 'Poeta en Nueva York']

Furia color de amor,
amor color de olvido
Luis Cernuda

[Trakums mīlas krāsā,
mīla aizmirstības krāsā.
Luiss Sernuda]

Debesu galināts.
Starp čūslīgiem zigzagiem,
uz stiklu vērstām formām
es atlaidīšu matus, lai aug.

Ar stumbrainu, mēmu koku
un bērnu ar olbaltu seju.

Bez galvas atstātiem zvēriņiem
un sausu kāju cauro ūdeni.

Ar visu, kas ir noguris kurlmēms,
kam tintnīcā noslīcis taurenis.

Ik dienu es atskārstu – man citāda seja.
Debesu galināts!

1929-30

VĒLME (DESEO) [no krājuma 'Libro de poemas']]

Tikai tavu karsto sirdi,
Vairs neko.

Mana paradīze
Lauks bez lakstīgalas
Bez liras skaņām,
Ar rāmu upi
Un avotiņu.

Bez vēja piešiem
Lapotnē,
Bez zvaigznes,
Kas grib kļūt par lapu.

Visspilgtākā gaisma
Kā jāņtārpiņš,
Kas citu
Atstarotu
Salauzto skatienu
Laukā.

Rimts miers,
Un tur mūsu skūpsti,
Skanīgi
Atbalss plankumi,
Izplauktu ļoti tālu.

Un tava karstā sirds
Vairs nekas.

1920

vai šī pilsēta ir izdomāta vien tādēļ, lai tu tajā bezgalīgi
attālinātos no manis? starp savandītām gultām,
kur viss tik nekārtīgs un paviršs kā burti, apgāzti saknēm gaisā,
un rāmas upes ieplūst istabās, kur šis tas ir sataupīts arī mums:
pelējums uz grāmatu vākiem, ķēdītē ievērts krustiņš,
kura gūsteknis no tā nokāpis pats.

es vienmēr esmu zinājis, ka šeit,
jā, tieši šeit tu man sāpēsi
pa īstam.

VILJA-TŪLIJA HUOTARINENA

Važās

Vecvecvecvecmātes kurpju lāpstiņa. Ciešas zeķes. Zilene uz vaiga kaula.
Vecvecvecmātes maizes lize. Bemberains spieķis. Mežģīngaldauts, dūrē sagrābts.
Vecvecmātes laulības apliecība. Aitu dzirkles. Bībele, kurā sakaltis ceriņš.
Vecmātes naktspods. Krāsns kruķis un asiņains trijkājis. Polsterēti krūšturi.
Mātes rožūdens pudelīte. Ugunskarstas lokšķēres. Konjakskapīša atvērtās durvis.

Mana vieta ir uz ļodzīgām trepēm, uz šaura sliekšņa,
cekuls īss, ēzeļa suka. Ēdu tabletes no kumodes atvilktnes
un katru dienu saldējumu. Stumju gaisu cauri mājai, sirdij cauri
ziepjoperu varoņus. Kaimiņos man nav vīra,
nav jau arī visā ciemā.


No somu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

bailes un bēdas
kā mazas skolnieces
tikko mazgātiem gariem matiem
atmostas trijos
un nevar aizmigt
pēdējā augusta naktī
naktī pirms jāsāk skolā iet
naktī pirms neizbēgamā
KAUT GARĀKA BŪTU ŠĪ NAKTS
un tomēr - kā gribas satikt
visu bailes un bēdas
vienuviet

gulbji mirst arī pavasarī
lūk tas peldēja
svētdienā miris
uz sāniem
griezdamies straumē
un es gāju uz apaļo lapeni
un virs galvas
dievi greznos ratos
suņi sievietes
griezās,
un nāve
noskrēja man pa rīkli
kā pele,
un es dzirdēju ļaudis nākam
ar piknika groziem,
dzirdēju smieklus
un jutos vainīgs
gulbja priekšā
it kā nāve
būtu kas apkaunojošs,
un es aizgāju projām
kā muļķis
un atstāju viņiem
savu skaisto gulbi.