Smagas tik smagas jau bēdas,
liels, tik liels jau gurums.
Zālē zem tumšas debess
savu dzīvību kurinām:
klusā, drosmīgā mute,
pirkstgalu spožais būriens -
deg mūsu dzīvība, deg jau
dūmiem sūriem,
deg jau ar dūmiem baltiem,
uzplēš ar saldu liesmu -
sāpi, mīlestība,
sāpi mēma:
te nav lētā glābiņa dziesmā
- - - - - - - - - - - -
kaut kas
deg zem tumšas debess
koku melnā lokā.
Garām ejot,
skopi mūs noglāsta laime
negribot iemīlētām rokām.

Olafs Stumbrs

O. Stumbrs - MIZA

Ar mizu man apaugt vajag,
tādu kreveļainu un biezu,
lai nav vairs ne skumji, ne baigi,
kad Tu atkal tuvosies griezt.

Kad Tu tuvosies manī griezt
savus aplamos burtus un sirdis,
varbūt slepus aiz mizas es smiešos,
varbūt bēdās man gribēsies mirt.

Varbūt izdosies drusku mirt,-
bet vismaz no tās mīlētās rokas.
Tikai neraudi šķiŗoties:
mēs jau nezinām vēl:
varbūt vieglāk viscaur būt kokam

Lēni lietus jumtā sijā,
bet zem jumta ienāk Miers;
paprasa, vai Tu vēl augšā,
un tad palūdz apsēsties.

Savu smēķi aizkūpina,
Tavas rokas savās tur -
Miers ir mierīgs, Miers jau zina:
labāk šobrīd nav nekur.

Miers ir mierīgs, bet nav žēlīgs:
čukstus drusku pasapņo
un tad aiziet lēns un vēlīgs
savu dzeju apmīļot.

Tas tam Mieram laikam dabā:
nesajēdz, kā Nemiers sāp,
cenšas aiziet, kad vislabāk,
un vēl taisni nepiekrāpt.