Padomju Islande (Johanness no Kārļiem, 1899-1972)

[Sovét-Ísland,
óskalandið,
-hvenær kemur þú?]

Padomju Islande,
vēlmju zeme,
- kad tu nāksi?
Nav gana ieilgusi nakts,
klusums biezējis jau ilgi,
nav slāpes pietiekami rūgtas,
bads gana šausminošs,
naids gana baiss?
Kad gan...?

Kad nāksi tu, tautgribas valsts,
ar ielu gaismām,
ar dzinēju dūku,
ziediem un dziesmām?
Kad nāksi tu
ar prāta spēku,
ar sajūsmas guni,
ar tuvbrāļu jūtām?
Kad gan? Kad?
Mēs tevis ilgojamies
garās bezmiega naktīs,
kad asins mūsos lēni lēni plūst
visnotuļākajā tumsā
un viss ir tapis kluss
- tik kapa kluss,
ka mūsu moku čukstu atbalss
skan kā sēru simfonija:
Kad gan? Kad?
Mēs tevis ilgojamies, dzīvībzeme,
- plaukstošās kultūras uzposums,
sauldienas kopdarbs,
vakara mēness glāsmā bauda.
Mēs ilgojamies būvēt
tavus kuģus,
celt pilsētas,
radīt mākslu...
Mēs ilgojamies pēc darba,
pēc miera
tavā pateicīgā, drošā skaujā.
Mūžvecā Ledzeme!
Jauna tu biji reiz,
kalnsieva košā!
Vai savu sirmumu negribi
nākotnes altārim ziedot?
Negribi gurumu, ligas un bezceri savu
vērst par jaunību vēlreiz?
Negribi jaunus tu ļaudis
un dzīvi,
un pavasari tu savos krastos un lejās?
Negribi vilkulaiks skarbais,
saltais vējlaiks lai aizkūp tāltālu?
... Bet, gribi vai negribi,
nāk tā tuvu jo tuvu,
nāk un pēc asinīm brēc,
līdz no sarkanām pēdām
izaugs
dzīve, kas smiesies un plauks. -
Bet tā neatnāca vakar,
Bet tā neatnāca šodien,
tā nāks - - -
Rīt?
Kad gan? Kad?

Nous avons pensé des choses pures
Côte à côte, le long des chemins,
Nous nous sommes tenus par les mains
Sans dire... parmi les fleurs obscures ;

Nous marchions comme des fiancés
Seuls, dans la nuit verte des prairies ;
Nous partagions ce fruit de féeries
La lune amicale aux insensés

Et puis, nous sommes morts sur la mousse,
Très loin, tout seuls parmi l’ombre douce
De ce bois intime et murmurant ;

Et là-haut, dans la lumière immense,
Nous nous sommes trouvés en pleurant
Ô mon cher compagnon de silence !

Karuselis griežas.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Mani sauc, man māj, par muļķi saukā.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Drusciņ reibst galva.
Karuselis griežas.
Mati kā mākoņi plandās un skrien,
bikses tik smieklīgi dreb,
kleitas piepūšas kā buras un paceļas neredzamā mastā.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Ir rudens, un es rudeņoju sevī,
lietus ir mans miers.
Karuselis griežas.
Gar ausīm lido smiekli un lapas.
Es sēžu blakus, es nepiedalos.
Es esmu ka koks vai kaps
ārpus žoga un Nebūtības.
Es nepiedalos. Es esmu bīstams.

Inga Gaile lasa arī šo to nepublicētu, septembris 2011
http://www.youtube.com/watch?v=Pwaiwku64rQ

aizbraucot

Lidosta pilna asaru – tu vari braukt ar kuģi,
viņš lidos ar lidmašīnu,
viņa ar ratiem pa bruģi.
Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?
Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,
kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,
kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,
kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas.
kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,
ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?
( ... tālāk ... )