Senas svētbildes, kam nav nosaukuma,
tik aizmirstas viņas ir,
Vai tas ir cita vai mana laika svētais -
kas zina,
Un lielā dzīvība, laiku kas mūžībā neatšķir,
Un es tavu seju uz spārngaliem neatminos,
Jo viņa pazib, kad lūdzos, lai nebūtu ļauns,
Lai ir, kas stāvētu pāri mežiem kā dvēsele,
Un mulsi lūdzos, lai tas, par kuru
man kauns,
Vismaz dzīves nepārsūdzamā stundā nebūtu
es,
Un tava seja, kuru uz spārngaliem aiznes
mīla,
Un pasaulē nolādētā viss ir būtībā
neizlemts,
Un vismaz pēdējā brīdī - kur ir
mana bezgalība,
kura pazibēja uz aizmirstas svētbildes
senas...
Un kur ir līdzcietība, kas mūžīgi
trenkāto sedz,
Un kur ir tuksnesī iedvesmas
sausās acis,
Senas svētbildes neaizmirstiet, jo viņās
es redzu
Mūsu laiku, kas ātrumā sabrauca
patiesību...