|
Mūžam vairs es neiešu Meitu zagt madarâs: Šaudàs kāja, krīt' pie zemes, Meit' ar kapli mugurâ. | |
|
Šķitu savu māmuliņu Madarâs aizgajušu. Nu atradu, ganidama, Zem zaļàm velenàm. | |
|
Aspron e’ tto chartì, aspro e’ tto chioni, Aspron e’ tto chaladzi, aspri ine i krini, Aspro to sfondilòs-su ce i vrachoni, C’echi is’o’ ppetto dio mila azze asimi. Isèa se kaman dio mastoroni Ce se pingézzane i aji serafini; Ce se pingezzan ce se kaman oria, Pu ’e’ ss’echi de’ is’in ghì manku is’in gloria.
Balts papīrs, balts sniegs, Balta krusa, baltas cirtas, Balts ir tavs kakls un rociņas, Tev krūtīs ir divi sudraba āboli. Tevi ir uztaisījuši divi lielmeistari Uzzīmējuši divi svēti eņģeļi; Uzzīmējuši, un tu esi skaista, Tik skaistu nav ne uz zemes, ne debesīs. | |
|
Otrā peijota dziesma
Rožu lielceļš Peijota lielceļš No mums te Uz Virikotu No mums te uz Virikotu Man teica, tu gāji to ceļu Es iešu to ceļu pēc tevis Es iešu to ceļu pēc dzīvības To ceļu pēc dzīvības iešu Un, ja neesmu tevis vērts (ja neesmu tīrs kā tu), es iešu to ceļu viens es iešu to ceļu pēc tevis | |
|
Uičolu tautasdziesmas
Peijota dievam
Pirmā peijota dziesma
Virikota, Virikota, Rozes kur dzimst, Rozes kur zied, Ziedu vijas un vējš – Virikota Pie Mūžīgā Kalna kājām Rozes elpo: tā dievu elpa Mātes mīla miklā: rasa Un no peijota sirds kāpj migla Kāpj Zilais Briedis Lietus pār zemi nāk Zilais Briedis pār zemi nāk
Maīss dzen saknes, roze ver ziedu Un roze dzied “Esmu briedis” Un Briedis dzied “Esmu roze”
Un te uz dievu zemes ļaudis dzird viņus dziedam Dievus dziedam Kalnus un pakalnus dziedam Rozes dzird dziedam Dzīvības dziesmu Virikotā, dzirdamu tikai Virikotā Mūžīgo dzīvības dziesmu Vienīgi te Vienīgi te dzirdamu – Virikotā
atdzejojusi Vizma Belševica | |
|
|