Laiks, maita, ir apstājies!
Laiks ir apstājies, maita!
Tieši manī ar visām četrām
Baznīcu zvanus skaita.
Es zaudēju redzi mirkli pirms simtā baltā,
Uzliesmojums un basas pēdas,
Pusmiegā bikls čuksts:
"Laiks ir maita."

I. Gaile

1.

Nenoskaņota
noskaņa plūst lappusēm pāri bez apstājas
Diena nakts vai kāda cita algebra,
Liepāja Stokholma vai kāda cita plēve starp mums
un Vienkāršību

Neskumšana arī nelīdz, tā ir tikai
mirāža no otras puses,
sadriskāta, pirms sasniedz apziņu

2.

Esi mierīgs
savā vīzijā par pasauli,
kaut kur mūsu mīklas sastapsies un sapratīsies,
mūsu putekļi apvienosies
kādā bezgalības atkritumu tvertnē

Dzīvo tālāk savās gleznās,
krāsas nebāl tik ātri
kā vaigi un cilvēku mūži

Vārdi pil kā asaras uz papīra plēves
starp mani un īstenību, pārvēršas
fluorīdā granītā opālā...

Mēs reizē ienācām šai pasaulē,
Tu es un akmeņi ,
un reizē mēs to atstāsim

3.

Tavas otas
vairs nepārvērš kristālus krāsās,
putekļi krājas to spurās un manās atmiņās
par tevi
Tajā, kas bija, es iejaucu to, kā nebija

Lapsenes nolaižas uz mūsu vēlmju ziediem,
izsūc medu
Cilvēka vērtība krītas kā dzīvsudrabs rudens termometros
Nemitīgi meklējam jaunas teritorijas
Vēl neviens nav pavēlējis mums
sastingt

Asaras pil kā vārdi
un pazūd dziļumos, kur spiediens lielāks,
kur dzīve nekad nebūs viegla
kā vizmojoša virsma

4.

Nevis Tu,
bet daļa no manis neatgriezās pēc tās rudens dienas
kapos

Dzīve neiet uz priekšu, bet apļos,
Un apļi pulsē gaismu straumēs caur kristālprizmu
patiesībām

savu aiziešanu pārdzīvošu vieglāk,
jo tagad zinu -
vējš aizpūš smiltis zeme atveras pelni aizsedz sauli

Tur, kur īstenība
ar sapņiem saplūst, ir nupat aizpildīta bedre,
vārds
vēl nav iegravēts -
es to darīšu visu mūžu, es apsolu,
līdz zemes iekšienes liesmas sadedzinās manu seju,
un es pārradīšos mājās bez vaibstiem
sameklēt jaunus

*

Kapsēta ir pamesta, pūš novembra vēji,
No priedēm pil auksta rasa,
Mums salst

Kā debesīs tā arī virs zemes

tad pieskaries šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams

Mani kalni ir augstāki manas
bedres ir dziļākas Metafiziski
ierobežots aparu lauku
pēc kura ilgojas
sirds Aparu
vēlreiz

katram ir sava mitoloģija mīļā

Neviens nepārnāk mājās
tāpat Mana būtība - mana
robeža cik gan tālu
es redzētu ja nebūtu
debess priekšā

Laiks tikšķošais un laiks mēmais
virši rūsganie un virši tumši brūnie

Uzrunu plašums
Tavi izspūrušie mati drebina galvenās atbildes
kristālisko režģi
kamēr manu acu
pirkstu galos beidzas tava
bezgalība

Ko tu iesāksi es jautāju vēlreiz
ar šīm debesīm kurās nav
nevienas minūtes
nevienas brīvstundas
vai atpalikušu rādītāju

Kas ir šī platmale
kas ir šīs ilgas un apvāršņi
kas sasodīti pavirši sagaida īstenību
uz mūsu gultas
malas

Tad pieskaries šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams

vienmēr tu stāvi
kā ārpuse
kad atveras manas poras Vienmēr

kad sirdspuksti atgādina haosa druskas
tur iepakaļ Tajā vietā kur tu biji nebūtība
sāpes bez miesas un ilgas tapt ieraudzītai
tuvāk Bet liesmas tev brīvi staigāja cauri
Nekas bija tava kleita un asins un tu sauci skaļi
Nāc atpakaļ Kungs stāvi man priekšā lai
es jūtu aci pret aci ilkni pret ilkni lai
ēna droši atkal sitas
pret zemi

ak lietusgāze
ak pirmdzimtais lietus
manā ādā

Tad pieskaries šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams

Ir nakts. Man bail. Es esmu izžuvis.
Ne zvērs, ne cilvēks vairs no manis nedzers.
Ne ūdensrozes plauks... Nu tas ir viss.
Es neesmu. Es neesmu vairs ezers.

Es esmu tukšs. Kāpēc?
Sauss, tukšs. Kāpēc!
Kur mani bezdibeņi dzelmju aklie?
Kur manas upes ledu lauž un rēc?
Kur manas zilās dzērves gariem kakliem?

Es esmu tukšs, un man vairs nav ko dot.
Tu atnāksi, un velti būs tavs nākums.
Es esmu tukšs. Es nevaru neko,
Nevienai upei nebūšu es sākums.

Bet ausma nāk. Kā zila dzērve brien.
Kā zivju ērglis saule spārnus atpleš.
Un nagus atpleš un pār mani skrien,
Un manu pusnakts nevarību saplēš.

Un atkal esmu ezers, dziļš un īsts:
Peld diži ālanti un raudas, muļķes,
Guļ manī mākoņi kā debesīs,
Un savā skaidrībā un savās duļķēs

Es atkal esmu dziļš! Es esmu vērts.
Kaut lizdās vairāk pīļu bērnu šķiltos!
Es jūtu - baltus airus manī mērc
Un rīta brieži savus purnus siltos...

- - - - - - - - - - - - - - - - -
Es cīnīšos par jūtu ezeriem.
Pat ja tie pārplūstu un ja kāds slīktu.
Es, ezers, cīnīšos par ezeriem,
Lai ezeri šai zemē neizsīktu.

Imants Ziedonis