tad pieskaries šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams

Mani kalni ir augstāki manas
bedres ir dziļākas Metafiziski
ierobežots aparu lauku
pēc kura ilgojas
sirds Aparu
vēlreiz

katram ir sava mitoloģija mīļā

Neviens nepārnāk mājās
tāpat Mana būtība - mana
robeža cik gan tālu
es redzētu ja nebūtu
debess priekšā

Laiks tikšķošais un laiks mēmais
virši rūsganie un virši tumši brūnie

Uzrunu plašums
Tavi izspūrušie mati drebina galvenās atbildes
kristālisko režģi
kamēr manu acu
pirkstu galos beidzas tava
bezgalība

Ko tu iesāksi es jautāju vēlreiz
ar šīm debesīm kurās nav
nevienas minūtes
nevienas brīvstundas
vai atpalikušu rādītāju

Kas ir šī platmale
kas ir šīs ilgas un apvāršņi
kas sasodīti pavirši sagaida īstenību
uz mūsu gultas
malas

Tad pieskaries šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams

vienmēr tu stāvi
kā ārpuse
kad atveras manas poras Vienmēr

kad sirdspuksti atgādina haosa druskas
tur iepakaļ Tajā vietā kur tu biji nebūtība
sāpes bez miesas un ilgas tapt ieraudzītai
tuvāk Bet liesmas tev brīvi staigāja cauri
Nekas bija tava kleita un asins un tu sauci skaļi
Nāc atpakaļ Kungs stāvi man priekšā lai
es jūtu aci pret aci ilkni pret ilkni lai
ēna droši atkal sitas
pret zemi

ak lietusgāze
ak pirmdzimtais lietus
manā ādā

Tad pieskaries šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams

Mēs divi vien
antinacionāla baroka iekrāsoti
taupīdami savu gribu
    kaut kam pārdabiski vienkāršam
izplūstam jūtās

       es
cilvēks no malas
labprāt ielavos mūsu klātbūtnē Bez
    skaņas noplūzdams ar eksistenci
        kopā ar mūsu senčiem pēc
kaujas ar sauli

        Mēs divi
kuriem dvēseles neturas kopā
pamestas kā Pāvesta bullas Kamēr
    sisina cikādes par lirikas piena
        sivēniem tālajā Jeruzālemē
un margrietiņu pūļiem

        tepat
bīskapa meinarda saprāta viennīcā
iepretim Daugavas prospektam

        es
nevēlos ieturēt pauzi
būdams pakritis ar tavu lēni
    kā ziedošs debess čemurs
        kā slāvu aists
sirdsstaba korē

        lai top
uz maniem trūdiem
ik smilšu grauds kā sāpju
    plāksteris Es esmu impērija
        tu - sabrukums
mēs deram kopā

krīzes vecums pienāk arī zīdainim
es atceros ieleju kurā mani nevarēja dabūt rokā
jo es biju lēnāks kā baltais putns
mātes krūtīs Pat lēnāks kā vanags
kas atlidoja saukdams Mums viena asins
tev un man Lēnāks kā tā vieta
kurā satek bezdibens ūdeņu un no kuras
Kolumbs tagad raksta saviem mazbērniem -
Kungi jūs maldāties šeit ir cietzeme
un tikai

aizmirsusi savu sākotnējo izskatu
viņa gulēja ērtā
vietā
mežģīnēs ieausta
lieliski izgrebtām elkoņu locītavām
ikviena sieviete ir kā zilbe viņa bilst
un lipina tālāk savu
golemiņu mīl
nemīl

nemirstības magnēts
aizvelk ciet manas acis
redzamā gaisma soda visus
pārvērzdamās par Fēniksu
lidot! lidot!

viņa atkārto Viņa kas ir
spārna dūna kurai viduslaiku pils
dāvājusi savu gotisko lūku Viņa
kurai pelni ir pēlis
kamēr tagadne uzrūgst un kļūst neizturama

Viss... vismaz mirkli sirds sitas kā mūžību!

bet tu smejies Tu
stāvi taisni man priekšā
Kungs un tāpēc
viņa mani neredz
(c) Raups

ja man būtu pirksti un deguns
ja man būtu visas šīs ēverģēlības
nagi plaušas un naba

arī tad es nebūtu nekas vairāk
vai arī nebūtu vairāk tavs
nekā sviedri un asinis mīļā

tad kāpēc tu skaties no otras puses
kā mirusi It kā es būtu viss

(c) Edvīns Raups