Ir nakts. Man bail. Es esmu izžuvis.
Ne zvērs, ne cilvēks vairs no manis nedzers.
Ne ūdensrozes plauks... Nu tas ir viss.
Es neesmu. Es neesmu vairs ezers.

Es esmu tukšs. Kāpēc?
Sauss, tukšs. Kāpēc!
Kur mani bezdibeņi dzelmju aklie?
Kur manas upes ledu lauž un rēc?
Kur manas zilās dzērves gariem kakliem?

Es esmu tukšs, un man vairs nav ko dot.
Tu atnāksi, un velti būs tavs nākums.
Es esmu tukšs. Es nevaru neko,
Nevienai upei nebūšu es sākums.

Bet ausma nāk. Kā zila dzērve brien.
Kā zivju ērglis saule spārnus atpleš.
Un nagus atpleš un pār mani skrien,
Un manu pusnakts nevarību saplēš.

Un atkal esmu ezers, dziļš un īsts:
Peld diži ālanti un raudas, muļķes,
Guļ manī mākoņi kā debesīs,
Un savā skaidrībā un savās duļķēs

Es atkal esmu dziļš! Es esmu vērts.
Kaut lizdās vairāk pīļu bērnu šķiltos!
Es jūtu - baltus airus manī mērc
Un rīta brieži savus purnus siltos...

- - - - - - - - - - - - - - - - -
Es cīnīšos par jūtu ezeriem.
Pat ja tie pārplūstu un ja kāds slīktu.
Es, ezers, cīnīšos par ezeriem,
Lai ezeri šai zemē neizsīktu.

Imants Ziedonis

vakar palīdzot mayai krāmēt bibliotēku atradu Raupa grāmau "Uzvāri man kaut ko pārejošu" un atkal aizņēmos. visu šo rītu nespēju atrauties, lasu, kliedzu, dvešu, un manī vēlreiz nostiprinās pārliecība, ka viņš ir Ģ. punkts latviešu mūsdienu dzejā un, visticamāk, sniedzas arī pāri robežām. es nesaprotu, kādēļ tas nav vispāratzīts fakts. lai gan, ejiet dirst, man nemaz nav svarīgi, ko atzīst tie, kas ražo tos vispāratzītos faktus.

pirmkārt, sirsnīgi aicinu jūs rakstīt šeit vairāk.
īpaši tos, kas nez kāpēc te pieteikušies par locekļiem, bet neko nav ielikuši. derēs arī skaistas prozas rindkopas. vai arī, kaut kas, ko jūs esat pārtulkojuši no kādas svešvalodas un, jūsuprāt, skaisti sanācis. neturi sveci zem pūra.

un, otrkārt, lūdzu iesakiet man latviešu rakstnieku grāmatas, kuru sarakstītais, vai vismaz sarakstītā daļa klasificējama kā erotika un sanācis vai nu ļoti spilgti vai ļoti simptomātiski.

manai rakstāmmašīnai
pa muti nāk asinis
varbūt aiziesim līdz jūrai

Rekviēms marod

Rīt jāiet uz Kandagār, ko lai dara?
Mans šoreiz paliek ār, kod, ara! Ej, ej
uz Kandagār, aiz ko tu mani turi?!
Mans šoreiz paliek pār, ei, šuri muri,
ej uz sav Kandagār, ej uz Gerat, bļaģ,
salažata – kādu sūdu jūs dzerat?!
Mans ne mīkstais, ne silts, ne švauksts,
tu ej, mans negrib karot: manam
šodien te karsts, te auksts, mans šodien
marod, ej tu uz Kandagār, ej viņiem
parād, mans šoreiz paliek ār! – oi,
salagas, ko darāt!?