ŽEBERS

3
paņemiet jebkuru tekstu
ar pretenziju uz dzeju
(ļoti labi der šis)
un rūpīgi izlasiet
lasot veltīgi izšķiestais laiks
ir jūsu BLAKNE

zelta āboli nobriest lēni
no dzeltenas gaismas
sarkanas ēnas.

tu esi skaista

ar ābolu sēkliņu
rubīna rotām
humpalu svārkos
pie zelta ābeles.

tu esi skaista
kad audz
no dzeltenas gaismas

Aki Salmela. Dzeja. Atdzejojusi Maima Grīnberga-Preisa.

LIMBO

Dzirdēju šāviena smago troksni, bet nekas nenotika. Lēnām aizvērsu pistoles stobru no krūtīm un vēros uz to. Tas vērās pretī gluži nevainīgi, itin kā nezinātu, par ko ir runa. Tas būtu varējis nākt tieši no rūpnīcas, jaunuma nevainīgais spīdums. Aptaustīju krūtis. Tās bija slapjas un lipīgas, atradu caurumu, ko lode bija izlauzusi līdzās krūtsgalam. Lūzušais kauls padevās, tas šķita neglābjami.

Dzirdēju šāviena smago troksni, bet nekas nenotika. Lēnām pavērsu pistoles stobru pret grīdu un vēros vispakārt. telpa vērās pretī gluži nevainīgi, itin kā nezinātu, par ko ir runa. Viss bija tīrs, kā aizslaucīts prom no ceļa. Iebāzu pirkstu lodes izlauztajā caurumā un lēnām kustināju no vienas puses uz otru. Iekšā bija silti, mīksti un klusu. Cik gan ātri viss notiek, prātoju.

Dzirdēju šāviena smago troksni, bet nekas nenotika. Uzliku pistoli uz galda un pavēros uz sevi spogulī. Tas vērās pretī gluži nevainīgi, itin kā nezinātu, par ko ir runa. Jauns, bāls un nopietns vīrietis, tieši tas tips, no kā pamatoti baidījās Cēzars. Tīrais, baltais krekls bija kā Japānas karogs, sarkanais plankums lēnām pletās uz leju. Ērmīgi, ka tā īsti neko nejūtu, prātoju.

Dzirdēju šāviena smago troksni, bet nekas nenotika. Piegāju pie loga un vēros uz ziemīgo pilsētu. Tā vērās pretī gluži nevainīgi, itin kā nezinātu, par ko ir runa. Viss bija pelēks un nekustīgs, pat gaisma, kas sijājās cauri mākoņiem, bija pa pusei krēsla. Piespiedu seju pie loga un dziļi elpoju pret stiklu. Uz stikla nepalika ne miņas. Cik gan ātri viss notiek, prātoju, tas šķita neglābjami.

Dzirdēju šāviena smago troksni, bet nekas nenotika. Uzmetu mēteli plecos un devos ārā ielas cilvēku burzmā. Tā vērās pretī gluži nevainīgi, itin kā nezinātu, par ko ir runa. Pelēkas un steidzīgas sejas, pat smaids, kas sijājās cauri raizēm, bija pa pusei neapzināts. Spēru pāris vieglu soļu šķērsu ietvei. Ērmīgi, ka neviens nepievērš uzmanību, prātoju, tas šķita nomierinoši.

Somu dzejniece Heli Lāksonena, raksta dienvidrietumsomu valodas dialektā, tulkojis Guntars Godiņš.


KAD LAIKS NEPAIET

Mēs ar gov skatas teļļuk.
Tā skumst pēc māt un tēv
mēs ab
liks kamina ugun
nogrūdīs snieg no jumt
no trepem nodauzis led.

Mēs grib sasniegt apnikum pasauls rekord
bet tad būs pārak skumj
un es liek gov mašina
un laiž
Rimi mašinplaci uzvelk roķen un tais saulit.

Un oi! Kā man patik kad gos smej

man steidzams lūgums: vai kāds, lūdzu, nevar te iepostēt vai man uz ceylon@inbox.lv atsūtīt kārļa vērdiņa dzejoli no grāmatas "Biezpiens ar krējumu", dzejolis sākās aptuveni "Nevienam neko neteica, tikai dzirdēju, ka runāja, ka turpmāk viss būšot citādi", un beidzas aptuveni "viņa ienāca un teica "šeit taču neviena nav".
Lūdzu, man ļoti vajag, un krājumiņa nav pa rokai. paldies.