Aki Salmela. Dzeja. Atdzejojusi Maima Grīnberga-Preisa.

LIMBO

Dzirdēju šāviena smago troksni, bet nekas nenotika. Lēnām aizvērsu pistoles stobru no krūtīm un vēros uz to. Tas vērās pretī gluži nevainīgi, itin kā nezinātu, par ko ir runa. Tas būtu varējis nākt tieši no rūpnīcas, jaunuma nevainīgais spīdums. Aptaustīju krūtis. Tās bija slapjas un lipīgas, atradu caurumu, ko lode bija izlauzusi līdzās krūtsgalam. Lūzušais kauls padevās, tas šķita neglābjami.

Dzirdēju šāviena smago troksni, bet nekas nenotika. Lēnām pavērsu pistoles stobru pret grīdu un vēros vispakārt. telpa vērās pretī gluži nevainīgi, itin kā nezinātu, par ko ir runa. Viss bija tīrs, kā aizslaucīts prom no ceļa. Iebāzu pirkstu lodes izlauztajā caurumā un lēnām kustināju no vienas puses uz otru. Iekšā bija silti, mīksti un klusu. Cik gan ātri viss notiek, prātoju.

Dzirdēju šāviena smago troksni, bet nekas nenotika. Uzliku pistoli uz galda un pavēros uz sevi spogulī. Tas vērās pretī gluži nevainīgi, itin kā nezinātu, par ko ir runa. Jauns, bāls un nopietns vīrietis, tieši tas tips, no kā pamatoti baidījās Cēzars. Tīrais, baltais krekls bija kā Japānas karogs, sarkanais plankums lēnām pletās uz leju. Ērmīgi, ka tā īsti neko nejūtu, prātoju.

Dzirdēju šāviena smago troksni, bet nekas nenotika. Piegāju pie loga un vēros uz ziemīgo pilsētu. Tā vērās pretī gluži nevainīgi, itin kā nezinātu, par ko ir runa. Viss bija pelēks un nekustīgs, pat gaisma, kas sijājās cauri mākoņiem, bija pa pusei krēsla. Piespiedu seju pie loga un dziļi elpoju pret stiklu. Uz stikla nepalika ne miņas. Cik gan ātri viss notiek, prātoju, tas šķita neglābjami.

Dzirdēju šāviena smago troksni, bet nekas nenotika. Uzmetu mēteli plecos un devos ārā ielas cilvēku burzmā. Tā vērās pretī gluži nevainīgi, itin kā nezinātu, par ko ir runa. Pelēkas un steidzīgas sejas, pat smaids, kas sijājās cauri raizēm, bija pa pusei neapzināts. Spēru pāris vieglu soļu šķērsu ietvei. Ērmīgi, ka neviens nepievērš uzmanību, prātoju, tas šķita nomierinoši.