nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
vēl Katrīna Kuduma 
***
rītā kad sliežu ceļi pārtrūks un smejošie aizvērs lūpas jūs elposiet ne vairs gaisu bet maizes smaržu tik smagu kā plaukstas no kurām līst siltums un varbūt asinis caurspīdīgs dūnu maigums uz ziemeļiem plūstošas upes garša uz mēles pelni un asaras kā šķindoša sīknauda pret ietvi visslēptākos ritmus izspēlēs gaisma mirdzošiem gurdiem viļņiem glāstīs sejas un klusēt būs viegli un nesmaidīt smalkiem mazliet drebošiem pirkstiem jūs meklēsiet purpura ceļus sudraba ceļus maiguma pilnus ceļus pie tiem kuru acis tik ilgi ir skatījušas briesmīgus sapņus kuros plūstošu smilšu okeāni un vitrāžu lauskas apvij viņu dzīves ar nakti kurai ir persiku un nāves smarža pilsēta taps balta līgava nolemta mūžīgām sāpēm rītā kad maizes smaržu un ārprātīgas siltuma alkas smelt saujām
Comments 
04:49 pm
un kaut nu būtu laimīgāka!
04:02 pm
man ļoti patika
This page was loaded Dec 22nd 2024, 10:04 am GMT.