nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
Gijoms Apolinērs. 
12:17 pm [Apolinērs]
Nemīlēta cilvēka dziesma

                  Polam Leoto

       Un es dziedāju romanci šo
       Trešajā gadā nezinot
       Ka mīlestība kā fēnikss prot
       Vakarā nāvē doties
       Un rītausmā atdzīvoties



Londonas mijkrēslī pretī viens
Zeņķis nāca kas līdzīgs bija
Meitenei manai
                          Šis diedelnieks
Ar nelāgu skatienu apveltīja
Mani un piespieda apstāties

Un es sekoju zeņķim kas gāja
Nospļaudamies uz katra stūra
Mājas bija Sarkanā jūra
Mozus ļaudis viņš atgādināja
Es Ēģiptes valdnieku vajātāju

Lai sabrūk šī jūra man pāri
Ja es tevi nemīlēju
Es faraons esmu un armija arī
Es valdnieks ar milzīgu vajātkāri
Vai tad es aizmirst spēju


Un tad bija nostūris kāds
Māju fasādes kvēloja sārti
Suloja katra mijkrēšļa vāts
Klusi gaudoja pavērtie vārti
Sieviete sveša man sacīja Nāc

Lūk manas mīļotās ļaunais skatiens
Rēta uz viņas kailā kakla
Meičai aiz muguras auroja traktieris
Un es jutu ka mīla akla
Itin nekad nav patiesa

Cik ļoti paveicās Odisejam
Divdesmit gadus viņš bija projām
Bet suns viņu tomēr atcerējās
Sieva gaidīja viņu joprojām
Un mezglus paklājā sēja

Šakuntalas varenais vīrs
Nāca no kara noguris
Un lūkojās laimīgu smaidu
Kā sieviņa pilna gaidu
Gazeli glauda un trīs

Valdnieku laime cēlā un senā
Nāca man prātā kad viltus mīļā
Un meitene kuru es mīlu kā senāk
Ik acumirkli mainījās ēnām
Skumdinot mani vēl dziļāk

Nožēla tiešām ir elles balsts
Lai solījumi debesīs gaist
Pat karaļi sāktu nīkt un kalst
Bez mīļotās nespētu dzīvot vairs
Atsacītos no ēnas un valsts

Ilgi savās atmiņās saldējies
Ilgojos lieldienu saulītes
Varbūt, ka tā mani atkausēs
Četrdesmit romiešu zaldāti
Nenosala tik ļoti kā es

Mans atmiņu kuģi ar skaistajām burām
Vai nebūsim diezgan kuģojuši
Pa nebaudāmu ūdeņu jūrām
Vēsi vēji mūs aizpūtuši
Vientuļā salā pie nelaimēm sūrām

Ardievu mīļā ko sajaukt spēju
Ar palaistuvi kas aiziet
Ardievu
                         es pretmīlu nemācēju
Iegūt un pērngad uz visiem laikiem
Es Vācijā mīļoto pazaudēju

Kānaānas strautiņu balto
Brāli mirdzošais Piena Ceļš
Apskāvis mīļotās augumu stalto
Miris tev sekošu turpu kur salto
Elpu citi zvaigznāji dveš


Jo laime neatkārtosies vairs
Citugad saulainā rītā
Es biju laimīgs es biju skaists
Un dziedāju balsī vīrišķīgā
Aprīlis bija
                        pats kaislību laiks
Comments 
01:18 pm
jā.
šī vīrišķīga dzeja, sievietes nekad tā nevar uzrakstīt
01:21 pm
zini, es izdomāju, ka man tas elsberga tulkojums tomēr besī. ļoti neveikls, valoda slikta.
negribi gadījumā pāratdzejot apolinēru?:)
01:39 pm
vispār gribētu, tikai tagad nav laika.

mīļā teeja, redzēšu Tevi pēc 2 nedēļām
01:42 pm
jē!!! :))
jānolemj tā: līdz tam laikam man bd ir jābūt pabeigtam un pieslīpētam. atkal galviņa sāk iet tūtītē :(
01:56 pm
nē, nē, tāda reglamenta nav
This page was loaded Mar 6th 2021, 7:05 am GMT.