Eduards Aivars

*
Mana mūza novelk blūzi
Novelk visu citu arī
Zemāk - tas man atgādina
Kreica dūzi
Agri, agri pavasarī

Kortāsara dzīvoklī

Sieviete neļauj novilkt sev biksītes
Viņa grib pati aizbāzt rokas aiz gumijas
un ritināt tās pāri ceļgaliem
Līdz pašai grīdai
kur nu tās guļ
kā saritinājies suņukiņš
Bet viņa tā iesāņus skatās tevī

Solvita

Viņa ik dienu valkā zeķes
Man no tā maz atlec
Jo viņa ir stjuarte - laba kā velns
Viņa ir pieprasīta
Un pārkāpj no lidmašīnas lidmašīnā
Lidojumā

*
Vērmanītī pie soliem saskaitīju
183 vecus šahistus
Aptaujāju, 170 no tiem atzinās
ka ir impotenti
Taču viņi šaho uz nebēdu
Un kaislīgi ņem pretiniekiem nost
Dāmas

*
Pa tiltu iet cilvēki
Tas ir ļoti skaidri saskatāms
pat sliktā laikā
Meteorologs iet pats pēdējais
vēlu vakarā
Uzsējis uz muguras televizoru
Dienas beigās gribas redzēt
pašam sevi

Karš un Miers
Viktora Peļevina motīvs

Hārons raustās no Tolstoja
Tolstojs raustās no Hārona
Tālab, kaut sprucis no mājām
Tolstojs vēl raustās mirt

Vēl jau dvēsele smilkst

Tikai, kad Stiksa aizsalst
Tolstojs sadabū slidas
Un, vējam gar deniņiem brāžot
Vico uz pretējo pusi

Tikmēr stacijas dežurants
Asaras slauka lēnīgs
Ne jau katru dienu
Viņa gultā mirst ģēnijs

*
Ir jau pavisam tumšs vakars
Straujā gaitā pa Elizabetes ielu tuvojas
slaida būtne
Viņa ir jau klāt, un man paveras mute
MEITENE EJOT LASA ROMĀNU!!!
es noskatos viņai pakaļ, arī citi
Viņa neatskatās
Kādēļ gan lai viņa to darītu?
Romāns ir tik interesants
Grāmatas beigas viņu pieķers Kundziņsalā
Tas būs parīt
Ejot viņa nemaz nebūs gulējusi
Grāmatzīme izslīd un ieskrien sniegā
Kā sermuliņš

(šis dzejolis bij kā karmabanda cibas ieraksts)

*
No rītdienas debesīm nolaižos, Kungs
No mīklainām debesīm nolaižos, Kungs
No miglainām debesīm nolaižos, Kungs
Un pietiks man skumt