Un mūsu pēdējā rītā bija tik gaišs.
Ka likās - spīd saule un nevis tu,
izgājām ielās,
kur pastnieki steidzas ar priecīgām vēstulēm,
bēdīgās pataupot pēcpusdienai
un naktij, kad liepas ar dzestrumu pazarēs
pareģojumu šalks.

Tavs tramvajs pagriezās,
pašķīda dzirksteles,
it kā senus salūtus atcerētos,
it kā visi riteņi reizē
sāktu mirkšķināt acis

tavs brīnumzizlis pārvērties
par izsaukuma zīmi
mēs esam gluži vienādi
mums vārdi anonīmi

tu pulsē manī iegrimis
kā kvēlošs nazis sviestā
no plaukstām ceļas garaiņi
smeldz atdevīgā miesa

trīc grīda tavā istabā
plūst gruntsūdeņi tīri
aiz loga zaļo jaunība
tur izkūst sniegavīri