Jannis Ricos (Γιάννης Ρίτσος, 1909-90)
Zirneklis (Η αράχνη)

Reizēm kāds nejaušs un pavisam nebūtisks vārds
piešķiŗ dzejolim pavisam jaunu nozīmi,
kā pamestam pagrabam, kuŗā
neviens jau ilgu laiku neiegriežas, viena liela, tukša burka.
pa tās tumšo kaklu, to nemanīdams, pastaigājas zirneklis
(tas nepamana tevi un, iespējams, arī pats sevi).

Jannis Ricos (Γιάννης Ρίτσος, 1909-90)
Pēc tam (Μετά)

Liecinieku tavām kļūdām nebija. Vienīgais liecinieks
biji tu pats. Tu parakstīji un saspraudi tās, tad allaž
salikti tās baltās aploksnēs, it kā gatavodams
sev taisnīgu testamentu. Vēlāk
tu piesardzīgi tās sakrāmēji plauktos. Tagad mierīgs
(varbūt ne bez klusu baiļu) tu nesteidzies un
arī nevilcinies, zinādams, ka pēc tavas nāves
mēs atklāsim, cik lielisks tu esi bijis,
daudz lieliskāks par visiem saviem nopelniem.

1988