nu šito jau visi noteikti sen zina no galvas



Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma nekož,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

Apsēstais

Ļaužu drūzmā, ielu dunā
Vai es maldos, vai es klīstu
Tava mīla manī runā
Un es miera nepazīstu

Gan pie puķēm, tavām māsām
Logos maldās manas acis
Varbūt, ka starp smaržām, krāsām,
Liktens manu mieru racis?

Bet nekur, nekur tā nava!
Dzirdu, klausot ielu dunā
Vien, ka sirdī mīla tava
Tumši čukst un saldi runā

Nakts elēģija

Cik klusa nakts, kad izeju viens pats
Es mēnesszaigā pielūgt vientulību
(Man šoruden jau paiet vesels gads
kopš pazaudēju tavu mīlestību)

Tik muļķā sirds vēl karstā ritmā sit
Nakts sajūsmā to taviem glāstu dzirkstiem
Un zvaigžņu zelts un mēnessudrabs rit
Caur koku zariem un caur maniem pirkstiem