pa skursteni iekritusi pelnos
es esmu sudraba poga
pēc kuras cauri spocīgās miglas koridoriem
nāk tie kuri staigā miegā
es esmu galaktika
bēniņos atrastā lāčuka vēderā
uz acurauga gultiņas
sniegpārslu naktī
es esmu
pilnmēness un miegapele
uz tavu snaudu kārtis spēlē
es esmu ķermeni atstājusi bārbija
kas skatās uz sevi no augšas
kad bērni spēlējas dakteros
un slēgā multfilmu kanālus
es esmu zem LSD Dievu redzējušas medmāsas acis
kad viņa skatās zīdaiņa inkubatorā
un ausīs plaukst tumsa kā
jūraszvaigzne un astoņkājis melni
plankumi ar dimanta aurām
mirklis
kad vistrauslākās bailes
pauzes lēnumā
snaikstās ap iemodināto gaismu
un atbrīvotais pats tomēr vēl iesmilkstas pēc plēnošās robežas
starp balastu un aizpūšamību
ir mans dārgums

un kad mūsu tuvināšanās sāk iemiesoties
es apstājos

tu virmo

tā nots
ko tuksneša dziesma
stiepj pāri kāpām
pēdējiem mākoņiem sarkaniem skrienot
es esmu ilgošanās pavediens
un es esmu plaukstas kas no muguras aizklāj tev acis
un tu nemūžam neuzminēsi kurš