nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
Mana tautība ir tuvošanās Kraujai 
Daina Sirmā

***
Es viņu nokristīju par Krauju.
Krauja darbojās lietišķi, gandrīz kā apkopēja.
Ienākot pakaļ manai mātei, Krauja saskūpstījās ar mums abām, aizklāja logus ar miglu, izslēdza dienas gaismu, uzlika manu galvu uz manas mātes krūtīm un aizvēra mums abām acis.
Kad māte aizgāja, kad mans vīrs viņu nesa no istabas ārā kā bērnu, kā lelli uz rokām, brīnoties, kā tik viegla var būt, Krauja pienāca pie manis cieši klāt – jauns spiedošais pārsējs uz acīm.
Mātes drēbes – balto skolotājas blūzi un pelēko kostīmu,– ko šuva uz pēdējo izlaidumu, Krauja man vēlēja gludināt desmitiem reižu. Gaišzilais galvas lakatiņš pēdējo nedēļu kopā ar Krauju izžauts vējoja Radziņu dārzā, to apputeksnēja zemes bites, maijrozes vīraks, mājas bezdelīgas vidži, nakts siltā rasa kā piens ar saviem zvaigžņu mirkšķu spulgiem.
Abas ar Krauju mēs izvēlējāmies mātes sejas plīvurīti, 100% sintētisko sietiņu, lai gaiss viegli vijas cauri. Kad apkopju kopiņu, es vienmēr iedomāju par plīvurīti un ceru, ka tas nav satrūdējis vai sakrunkojies ar gadiem.
Mana drošā aizmugure ir Krauja.
Mana tautība ir tuvošanās Kraujai.
Comments 
06:19 pm
Paldies!
08:54 am
Bāc, kāds dzejolis!
03:20 am
O jā baigi labs
This page was loaded Jan 22nd 2019, 11:51 pm GMT.