Daina Sirmā
*** Sieviete nebija jauna. Sieviete bija pusmūžam pāri. Ļaudonas apkaimi sieviete nepazina, vai katrā krustojumā stājās un zīlēja kartē, kur braukt. Putenis vilka ciet ceļu, beidzot sievietes auto cirta vienīgo sliedi, vai tas ir ceļš, vai varbūt jau klajais lauks? Vīrietis gaidīja vārtos. Viņi gandrīz vairs nepazina viens otru, kur tie gadi, jā, kur? Vīrieša meita pelēkā vakartērpā līdz zemei kūra plīti. Plīts mute kāri ieelpoja sievietes dioru, vīrieša LM, sen rimušo kauju smārdus. Katlu vāki drebēja, sulas nāca pāri, šķovētu kāpostu tvaiki cēlās un pārstaigāja šo telpu. Egļu šķilas sprakšķēja, uzsitot nervozāku takti tam visam. Jums nav, par ko runāt, zviedza laika skrējiens starp viņiem, ko nu? Vīrietis neizturēja, vīrietis izmetās ārā rakt sniegu, kas, aumaļām sagāzies, piepeši stājās. Man ir mašīnā velteņi, es tev palīdzēšu, man patīk. Viņi raka un raka, cik spēka, pagalmā, dārzā, vēl tālāk rokrokā. Atceļā sieviete pūlējās atšķirt vīrieša vijoles balsi klavierkoncertā diskā. Vīrietis bija vijolnieks orķestros, kvartetos, solo. Kur esi, sievietes meita taujāja telefonā, šeit ir tikai sniegs pāri galvai, pāri jumtam balta siena, bet ļoti tuvu pie mājām. | |