***
Kristele un Ežēns staigāja pa mazu kūdras racēju pilsētiņu ar nevajadzīgi platām ielām skaidrā ziemas rītā. Ežēns skrāpēja sev pakakli. Priekšā daudz sliežu, uz tām vagoni ar rupjā maluma kūdru. Bija jālien un bija jāparādās zemessargam lauka formā. Stāt – uzkliedza divu bērnu tēvs – (dēls Haralds iet tēva pēdās, māk salikt Makarova tipa pistoli, meita Jana baro jūrascūciņu Hruščovu) – kur lienat? Abi pagriezās un neizpratnē apskatīja prātā vājo. Pieliekusies Kristele jautāja Ežēnam ausī – Kāpēc tas tērētais pimpis tēmē uz mani ar piku? | |
atceros kā toreiz, kad šitos pirmoreiz nopublicēja portālā, jau no tā vien, ka viens dzejolis veltīts ditai rietumai skaļi smējos kādu minūti. sweet memories.