Tai reibinošā rudens dienā agri, Pie jaunas plūmes klusu piespiedies, Es tevi turēju, tu, klusā, bālā mīla, Kā trauslā sapnī tevī ieķēries. Un pāri mums vēl vasarīgā zilgmē Bij mākonis, ko ilgi noskatīju, Tik baltu un tik neizsakāmi augstu, Tad acis pacēlu un to vairs nemanīju.