Realitāte ir pārāk ērkšķaina manai cēlajai dabai, --- un tomēr es atrados pie savas kundzes kā liels zilpelēks putns, kas triecas pret griestu karnīzēm, vilkdams spārnu vakara ēnās.

Pie baldahīna, kas nesa viņas dievinātās rotas un miesas šedevrus, es biju liels lācis ar violetām smaganām un bēdās nosirmojušu spalvu, kristāla un konsoļu sudraba acīm.

Viss kļuva par ēnu un kvēlojošu akvāriju. No rīta --- kareivīgā jūnija rītausmā, --- es skrēju pa lauku ēzeļa izskatā, bazūnējot un izkliedzot man nodarīto pārestību, līdz piepilsētas Sabīnietes metās pie manas krūts.