12:42PM
šodien viens stipri sasmaržojies krievu onkulis pie dailes teātra noķēra mani ejot garām lai pajautātu, kā var samaksāt par mobilly autostāvvietu. kamēr es viņam tulkoju uzrakstus uz kases automāta, viņš izvilka no maka prāvu kušķi ar piecdesmitniekiem un ļoti uzkrītoši vicinot un zīmīgi uz mani skatoties, jautāja, vai es gadījumā nebūtu laipna samainīt piecīti.
krievi kaut kādā pilnīgi mistiskā veidā ir spējīgi savienot realitāti, tieši tik skarbu, kāda tā krievijā vienmēr ir bijusi, tādu īstenību, būšanu ar abām kājām uz zemes, nē, līdz pusei vispār tai zemē iekšā, un mind blowing metafiziku. par to es viņus mīlu.
ļoti ļoti gribas guerlain lūpukrāsu, viņa bija tik koši caurspīdīga - tieši tāda, kas man piestāv!
pie mandarīnu-bazilika aromāta jau esmu tikusi :)
iešu pirkt to lūpukrās, lai tur piķis pa stenderi vai zēvele pakulās
ja jūs zinātu, kā man besī ārā kārtot māju! visu manu slikto garastāvokļu un nelaimju pamatiemesls ir tiesi tas un nekas cits!
jaunībā, kad mani nesaprata, es dusmojos. tomēr vienlaikus tas arī ļoti glaimoja. un tā zem šīs nots es pavadīju daudz skaistu brīžu :)
pedējā laikā saskaros ar situācijām, kad daži man tuvie cilvēki daudz labprātāk samaksā svešam, nekā lūdz izlīdzēt saviem tuviniekiem/draugiem.
ta izteikti. un kronis ir, kad mēģina tuvinieka palīdzību nopirkt, lai nebūtu jāizsaka lūgums. kas tas tāds ir? ā un pēc tam, protams , izturas kā darba devēji. :D es nesaprotu, tas skaitās loģiski?
nepatīk, kā rīkojas tās sievietes, kas ironizējot, parodē blondīnismu un sievišķīgu naivumu, tā demonstrējot savas intelektuālās spējas, bet vienlaikus arī ļoti lielu robustumu.
tas ir tik pašienīdoši
vismīlīgākā lieta pasaulē ir kaķa ķepiņas.
es nesaprotu, kāpēc man tik ļļoti spiež kājas zeķubikšu pēdu purngali. nevaru izturēt, jāvelk nost.
šodien pilnīgi neplānoti un gandrīzvai nejauši biju likumīgais liecinieks draudzenes kāzās . saņēmu lielu pušķi - manā mīļakajā pavasara salikumā : gaiši rozā ar gaiši zaļu. un mīļākajā pavasara vienībā - puķībā, precīzāk - tulpēs
mans kaimiņš jaunajā dzvoklī ir zaglis un krāpnieks, viņš kāru aci skatās uz manu rokas somiņu kā suns uz gaļas gabalu. lai tiktu tuvāk mērķim, viņš kādu dienu piedāvājas salabot manām durvīm slēdzeni, kas, izrādās, esot visu laiku darbojusies nepareizi. nekad nebiju manījusi nekādas problemas ar slēdzenēm , bet nu piekrītu viņa iniciatīvai, lai viņš nepadomātu, ka viņam neuzticos un nepadomātu, ka domāju to, ko patiesībā domāju. kāpēc ir jāizliekas, ka tu uzticies? tieši tāpēc, ka neuzticies. bet kāpēc nevar vienkārši aiziet mājās? tāpēc, ka nezini, ka var aiziet mājās.
tas tā , sev piezīmēju, lai neaizmirstu sapni.
vakar vakarā uzliku modinātāju. it kā uz astoņiem. tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad tas sāka dziedāt puspiecos no rī†a. kā es to dabūju gatavu, nezinu.
vārdi ir viltus pravietis un labirints, no kura tik pat kā nav iespējams izkļūt. arī tad, ja šķiet, ka orientējies un pazīsti šīs sienas, ka tās formē tavu realitāti, tu tomēr paliec aizgriezies no tā centra, kas atrodas tevī, kas atrodas ārpusē. man patīk nerunāt, patīk patikt nerunāt.
Navigate: (Previous 20 entries)
