Mūs sola izmitināt pasaku zemē. Un mēs gaidām. Mums rodas sapņi, un sajūsmā mēs tos izsapņojam. Mūs pārvar rožaini harēmi un piena upes. Mēs esam putekļi, kvēpi un dūmi. Mūsu tēvija ir jumti, kas itin kā mazos gabaliņos sasists stikls saista pilsētu. Mums ir dakstiņi un šīferi, mums ir melni skursteņi, to apkvēpušais meistars un mēnessērdzīgie kaķi uz kores. Mums apakšā ir strādnieki, kas nāk no darba un mūs silda. Mēs esam bērni pagalēm, kuras sadegušas citu ērtībām. Mēs cauras dienas dejodam gaisā, un mūsu balles ir bezgalīgas. Putekļiem ir pelēkas kleitiņas, dūmiem - melnas fraciņas. Vēlumā mēs dzeram nakti - melno balzamu - un noreibstam. Tad mēs dziedam jaukas dziesmas, bet mūsu balsis ir klusas, un mūs nesadzird. Uz rīta pusi  mums uzkundzējas solīumi. Mūs māna, mēs piedodam. Mēs nemākam strādāt un tādēļ tukšojam melīgu cerību kausu.