1.

Nenoskaņota
noskaņa plūst lappusēm pāri bez apstājas
Diena nakts vai kāda cita algebra,
Liepāja Stokholma vai kāda cita plēve starp mums
un Vienkāršību

Neskumšana arī nelīdz, tā ir tikai
mirāža no otras puses,
sadriskāta, pirms sasniedz apziņu

2.

Esi mierīgs
savā vīzijā par pasauli,
kaut kur mūsu mīklas sastapsies un sapratīsies,
mūsu putekļi apvienosies
kādā bezgalības atkritumu tvertnē

Dzīvo tālāk savās gleznās,
krāsas nebāl tik ātri
kā vaigi un cilvēku mūži

Vārdi pil kā asaras uz papīra plēves
starp mani un īstenību, pārvēršas
fluorīdā granītā opālā...

Mēs reizē ienācām šai pasaulē,
Tu es un akmeņi ,
un reizē mēs to atstāsim

3.

Tavas otas
vairs nepārvērš kristālus krāsās,
putekļi krājas to spurās un manās atmiņās
par tevi
Tajā, kas bija, es iejaucu to, kā nebija

Lapsenes nolaižas uz mūsu vēlmju ziediem,
izsūc medu
Cilvēka vērtība krītas kā dzīvsudrabs rudens termometros
Nemitīgi meklējam jaunas teritorijas
Vēl neviens nav pavēlējis mums
sastingt

Asaras pil kā vārdi
un pazūd dziļumos, kur spiediens lielāks,
kur dzīve nekad nebūs viegla
kā vizmojoša virsma

4.

Nevis Tu,
bet daļa no manis neatgriezās pēc tās rudens dienas
kapos

Dzīve neiet uz priekšu, bet apļos,
Un apļi pulsē gaismu straumēs caur kristālprizmu
patiesībām

savu aiziešanu pārdzīvošu vieglāk,
jo tagad zinu -
vējš aizpūš smiltis zeme atveras pelni aizsedz sauli

Tur, kur īstenība
ar sapņiem saplūst, ir nupat aizpildīta bedre,
vārds
vēl nav iegravēts -
es to darīšu visu mūžu, es apsolu,
līdz zemes iekšienes liesmas sadedzinās manu seju,
un es pārradīšos mājās bez vaibstiem
sameklēt jaunus

*

Kapsēta ir pamesta, pūš novembra vēji,
No priedēm pil auksta rasa,
Mums salst

Kā debesīs tā arī virs zemes