PROLOGS

Jūsu domu,
kas atgūlusies smadzenēs atšķaidītajās
kā uz nospeķotas kušetes sulainis trekns
es kaitinu ar sirds asiņainajām lupatām,
un jūsu domām glītajām
es cauri cauriņirgājos, nelietīgs un vārdos lekns

Manai dvēselei nav vēl neviena sirma mata,
un večukaina maiguma nav tajā!
Divdesmitgadīgs, jauns un skaists pēc skata
es eju pasaulē, manu balsu pērkoņu grautajā.

Maigie!
Jūsu mīlestību vijoļu balsīs es jūtu.
Rupjeļa mīlestību savā rupjībā bungas izdārd.
Bet neviens no jums nevar, kā es,
sevi izgriezt uz āru, lai jūs būtu
viena vienīga mute, kas pasauli nolād un krista.

Nāciet un mācieties -
jūs, kas krepdešīna skavās,
priekšzīmīgā priekšnieka kundze, kam ar eņģeļiem labi sapas.
Jūs, kas pārlapojat un šķirstāt lūpas savas
kā ķēkša pavāru grāmatas lapas.

Gribat -
es kļūšu no jūsu miesas bezprātīgs!
Gribat -
tad skatiet un brīnieties:
es varu kļūt arī tik nevainojami maigs un mīksts,
mākonis biksēs, ne vīrietis.

Ka ir ziedoša Nica, netic mani prāti!
Caur mani atkal kļūs cildeni kā dievi un dievietes
vīrieši, kā slimnīcas pievāļāti,
un kā sakāmvārdi nodzīvotas sievietes.


ar šo uzsākam majakovska poēmas "mākonis biksēs" priekšlasījumu Ziedoņa atdzejā. katru dienu izskatīsim vienu daļu, un apakšā diskutēsim par to, ko autors ar to ir domājis (joks).