skats no vienas laimes iekšienes 2003

veltīts vienas nakts meitenei
 

mana modinātā,

kaut arī tu satiec sevi aiz katra zaru švīksta
nolaidens bezdelīgas lidojums ir kailcirte
kaut arī nevaru tavu acu liedagus paņemt starp plaukstām
kā ūdeni un apgriezt otrādāk
tavējā ēna ir kailcirte
un tu tajā esi cirtiena pēda vai sveķi

sūnu čumšķi kad mežcirtējs tuvojas kārtējam saulrietam

mana vienkāršotā,

debesis ir pilnasinīgas
kad 50 zvaigznes minūtē krīt
kad sirds ritms 220 sitieni/minūtē
kad tavas ķeltiskās miesas
izgaismotām lietuslāsēm
krīt tumsas kabatā kā plastmasas zaldātiņi

mana remdinātā,

vēlos izaugt no zvaniņu mēlēm
lai zinātu par tevi to visu ko pasniedz divu cilvēku nakts
vēlos stāvēt kājāmgaisā
lai neviens neatņemtu debesu kvadrātiņu

mana kvēlinātā,

tavs smaids apvijas kaklam
un smaržo pēc skujām
tavās acīs milži mājo
turpat vasaras un strauti
dzimst
(un pa laikam kāds
stirnas mazulis)
pārāk viegli acis sajaukt ar dienvidu sapņiem

mans renesanses pieminekli,

galvenais ir mūsos
zeme un asins

mans pēcrenesanses pieminekli,

kad līst, kleitai līpot pie ikriem,
jūties kā narciss bez spoguļa
jūties kā zieds bez ziedlapām
liec mēli uz mēles lai kūst
jūties kā zeme un asins
jūties kā cukurvate kā
beigta bite starp logiem

mana lolotā,

tavā sejā viss ir viss
tavā sejā visi ir izdzīvojuši
es redzu:
divdienīgs kaķis sēž šūpuļkrēslā
mīņājas pie durvīm bezpērkona debess
gaiss elpo mūs
es dzirdu:
karsta elpa kā atvilktņu aizciršana
pār koku galiem nolīst putni
kāds dedzina līķus uz mūsu zemes
gaiss elpo mūs
tavā sejā pavadu visu savu laiku
cenšoties atšķirt atblāzmas no uguns
cenšoties iztvaicēt uguni
kaut saujiņu
gaiss izelpo mūs kad tavā sejā
visi ir izdzīvojuši kad tavā sejā
izgāzti koki ir mūžības pirksti
vāveres - pazarēs aizķēries saulriets
...................................................
un vairs neminēšu ne sevi  ne tevi
             ne noasiņojušo sauli ne neona reklāmām
aplīmēto mēnesi
                ne apskaidrojošās lietus paltis
                ne putnu pamestās ligzdas
                ne aizsērējušo sveces uguni
                ne debesu valguma cisternas
                ne nakts stilbu smaržu
                ne zemes mālu mazasinību
        lai vieglas viņiem smiltis


(c)kikōne