Reizi vecā, labā vecmāmiņa
Bija mirusi un apglabāta.
Ilgi gulēja tā kapa bedrē,
Līdz tai apnika, - tā rakās laukā.

Garām gāja bērns, - teic vecmāmiņa:
«Atnes uguni man sasildīties,
Lai no uguns atmostos uz dzīvi!»
Bērns tai neklausīja, neatnesa, -
Vecā māmiņa no jauna mira.

Būtu toreiz bērns tai paklausījis,
Nesis uguni, ko sasildīties,
Nebūtu mums visiem tagad jāmirst:
Mūs gan apraktu, mēs raktos laukā,
Atkal atmostos no siltās uguns.
- Bet nu galīgi mums jāmirst tagad.