Paraxties ar lietus švīku, paraxties ar vēja
laismu tad, kad tavi pirxti līki, tad, kad tavi
vārdi sīki nespēj atdot putnam gaismu.

Vēl tu gana vilcināsi savus izšķirošos
soļus, ogles sev virs galvas krāsi, palixi par
bērza tāsi, kaisīsi aiz sevis oļus,

Tik un tā tev savi ceļi, grāvji, dūkstis, grambas,
cilpas jāizbrien, līdz kamēr smeļas mutē rāva,
melna mēle: tad tu paliksi par svilpi.

Lidos putns un tevi pūtīs. Jā, tu sevim darbu
lēmi: zvaigznes zudīs, nepazūdīs, taps par graudiem
tavās krūtīs, un tu sapratīsi zemi.