Nemīlēta cilvēka dziesma

                  Polam Leoto

       Un es dziedāju romanci šo
       Trešajā gadā nezinot
       Ka mīlestība kā fēnikss prot
       Vakarā nāvē doties
       Un rītausmā atdzīvoties


Londonas mijkrēslī pretī viens
Zeņķis nāca kas līdzīgs bija
Meitenei manai
                          Šis diedelnieks
Ar nelāgu skatienu apveltīja
Mani un piespieda apstāties

Un es sekoju zeņķim kas gāja
Nospļaudamies uz katra stūra
Mājas bija Sarkanā jūra
Mozus ļaudis viņš atgādināja
Es Ēģiptes valdnieku vajātāju

Lai sabrūk šī jūra man pāri
Ja es tevi nemīlēju
Es faraons esmu un armija arī
Es valdnieks ar milzīgu vajātkāri
Vai tad es aizmirst spēju
( ... tālāk ... )
Jo laime neatkārtosies vairs
Citugad saulainā rītā
Es biju laimīgs es biju skaists
Un dziedāju balsī vīrišķīgā
Aprīlis bija
                        pats kaislību laiks