Māris Čaklais

***

Cik labi, ka ir logi. Nenovēršama
nāk gaisma, tumsa, kura gaismu
apliecina, un gadalaiku maiņas
nāk, šis prieks par it
neko, visīstākais no priekiem.

Pa reizei atlido mēms bēdu
putns un nodzēst cer ar
savu kārno spārnu šo prieku
žuburoto, bet es zinu stiprus
vārdus. Tie aizdzen mošķus.

Un labi, ka ir rokas. Sajust,
ka prieks nav plakans. Sakņu
mezglus noglāstīt un stumbra
izvagoto seju un atbrīvot to
bērza sulā iestigušo skudru.

Cik labi, ka par cilvēku tev
izdevies ir piedzimt. Un ne par akmeni
vai zvēru. Kaut spētu iestāstīt
šo patiesību sev, kad putns atkal
klāt un stiprie vārdi noslīkuši.

Kad stiprie vārdi noslīkuši nespēkā.