37.

un vēl
vai tad tava dvaša nesalūza manas elpas smirdīgajās dūņās
cauro zobu vēl smirdīgākajos sēravotos no pūstošu sakņu pekles
cik reizes jau tu noversies lai pateiktu ka visa mana uguns
ir barota ar nešķīstām oglēm un zagtu malku
pat šmurgulis zeņkis ostups to zin jo kas ta viņam
ne jāmīl ne jārunā pat ne jābučojas kaut derētu gan
viņš vēl tik plikiņš bizo starp rabarberiem un gliemežus ēd
ak laimīgais viņš vēl nezin par ko izaugs ja izaugs
bet man ko atliek darīt man es taču neizaugu
jo nav jau nekādās dzejas tikai tas ar ko piemanīt glūņu
izpiržot dvēseli kā ganiņš redzot gotiņu miglā


iedomājies es šorīt tik ļoti brīnos kapēc jūs neguļat
kapēc esat izbēguši tām siltajām miega dzemdēm
it ka būtu piedzimuši it kā redzētu gaismu un spētu būt paši
kapēc jūs tik agri klīstat ap tirgu gar upi un muldat
par visu to maucību no kuras ne sūda nezinat
ja man pietiktu dūšas un būtu kaut kripata žēlsirdības
jei bogu izsauktu ātros lai savāc un atved pie manis


varbut tad no 37-tā kalibra aortas varētu pārpumpēt to glumo šļuru
kuru mēs visi strebjam no rītiem neatjēgušies dienai
un aizvērtu manu smirdīgo muti uz mūžam
jo es redzeju dakteri sapnī viņš teica -jau nāku
paslēpties salā ietīties melos aizvērties dienai
es nāku pret sevi un apmulstu šļakatās šķīstot
jo nav nevienas skaistākas vietas par tevi