Federiko Garsija Lorka (Federico García Lorca, 1898-1936)

SEŠAS STĪGAS (LAS SEIS CUERDAS) [no cikla 'Gráfico de la petenera']

Ģitāra
Saraudina sapņus.
Zudušu dvēseļu
Šņuksti
Pa apaļo muti
Tai laukā laužas.
Kā krusta zirneklis
Tā tīklus liek,
Nopūtām daudzām,
Kas skalojas
Tās melnajā kublā.

1918-20

NEGAIDOT (SORPRESA) [no cikla 'Poema de la soleá']

Nomiris viņš palika uz ielas
Ar dūri pie krūts.
Neviena nepazīts.
Kā drebinājās stabs!
Māte.
Kā trīsuļoja spuldzes
Uz ielas!
Rīta gaisma. It neviens
Neieskatījās tam acīs,
Kas atvērtas spīvajā vējā.
Lai paliek mironis uz ielas,
Lai liek dūri pie krūts,
Neviena nepazīts.

1921-25

PĀRNĀKOT NO PASTAIGAS (VUELTA DE PASEO) [no krājuma 'Poeta en Nueva York']

Furia color de amor,
amor color de olvido
Luis Cernuda

[Trakums mīlas krāsā,
mīla aizmirstības krāsā.
Luiss Sernuda]

Debesu galināts.
Starp čūslīgiem zigzagiem,
uz stiklu vērstām formām
es atlaidīšu matus, lai aug.

Ar stumbrainu, mēmu koku
un bērnu ar olbaltu seju.

Bez galvas atstātiem zvēriņiem
un sausu kāju cauro ūdeni.

Ar visu, kas ir noguris kurlmēms,
kam tintnīcā noslīcis taurenis.

Ik dienu es atskārstu – man citāda seja.
Debesu galināts!

1929-30

VĒLME (DESEO) [no krājuma 'Libro de poemas']]

Tikai tavu karsto sirdi,
Vairs neko.

Mana paradīze
Lauks bez lakstīgalas
Bez liras skaņām,
Ar rāmu upi
Un avotiņu.

Bez vēja piešiem
Lapotnē,
Bez zvaigznes,
Kas grib kļūt par lapu.

Visspilgtākā gaisma
Kā jāņtārpiņš,
Kas citu
Atstarotu
Salauzto skatienu
Laukā.

Rimts miers,
Un tur mūsu skūpsti,
Skanīgi
Atbalss plankumi,
Izplauktu ļoti tālu.

Un tava karstā sirds
Vairs nekas.

1920