tad pieskaries šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams

Mani kalni ir augstāki manas
bedres ir dziļākas Metafiziski
ierobežots aparu lauku
pēc kura ilgojas
sirds Aparu
vēlreiz

katram ir sava mitoloģija mīļā

Neviens nepārnāk mājās
tāpat Mana būtība - mana
robeža cik gan tālu
es redzētu ja nebūtu
debess priekšā

Laiks tikšķošais un laiks mēmais
virši rūsganie un virši tumši brūnie

Uzrunu plašums
Tavi izspūrušie mati drebina galvenās atbildes
kristālisko režģi
kamēr manu acu
pirkstu galos beidzas tava
bezgalība

Ko tu iesāksi es jautāju vēlreiz
ar šīm debesīm kurās nav
nevienas minūtes
nevienas brīvstundas
vai atpalikušu rādītāju

Kas ir šī platmale
kas ir šīs ilgas un apvāršņi
kas sasodīti pavirši sagaida īstenību
uz mūsu gultas
malas

Tad pieskaries šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams

vienmēr tu stāvi
kā ārpuse
kad atveras manas poras Vienmēr

kad sirdspuksti atgādina haosa druskas
tur iepakaļ Tajā vietā kur tu biji nebūtība
sāpes bez miesas un ilgas tapt ieraudzītai
tuvāk Bet liesmas tev brīvi staigāja cauri
Nekas bija tava kleita un asins un tu sauci skaļi
Nāc atpakaļ Kungs stāvi man priekšā lai
es jūtu aci pret aci ilkni pret ilkni lai
ēna droši atkal sitas
pret zemi

ak lietusgāze
ak pirmdzimtais lietus
manā ādā

Tad pieskaries šeit
šajā vietā Kur
nekas vairs nav labojams