Es iemetu tevi tornī un sacīju vārdus īvei, un uzšāvās liesmas un laikoja drēbes tev - tavu līgavas tērpu.
Gaiša ir nakts, gaiša ir nakts, kas mums dāvāja sirdis, gaiša ir nakts!
Tālu pār jūru tā gaismo, tā modina mēnesi zundā un ceļ to uz putainiem galdiem, un nomazgā laiku no tiem. Celies, mirušais sudrab, esi ēdiens un bļoda reizē kā gliemežnīca!
Augšā - lejā galds viļņo ik brīdi, vējš piepilda kausu, jūra ēdienu atveļ: klīstošo aci, negaisa ausi. zivi un čūsku -
Galds viļņo uz nakti - no nakts un pāri man tautu karogi plūst, un līdzās man cilvēki zārkus airē uz krastu, un pāri man debess un zvaigznes kā mājās ap Jāņiem.
Un es skatos uz tevi - liesmuapņemtā, tu: domā par laiku, kad nakts līdz ar mums kāpa kalnā, domā par laiku, domā, ka tas biju es, kas es esmu: torņu un cietumu meistars, šalkoņa īvē, dzīrotājs jūrā, vārds, pie kura tu sadedz. | |