laiku pa laikam es atminos ballīti
kurā es biju
ciema popgrupas spēlēto melodiju
laiks bija tovasar saulains
un lietus ja lija bij silts
zem mūsu kājām vientuļš un kaulains
drebēja uzkārtais tilts

un upītē tukša vēl šūpojās drūmākā Harona laiva

siena smarža kā ūbele laidās
un ievija smaržu man nāsīs
kur mēs esam un ko mēs darām
melo ja kāds tev prasīs
melo un aizmelo viņam ausis
kā bite liek medu kārēs

nebaidies audzināšana arī
gluži kā iesnas pāries

kad laivinieks airiem pār plecu
no gaistošās Mudītes pārnāks

tikai nejauši laimētais noslēpums
ķersies pie kājām kā rasa
Mēness jau dod tev roku
naktstauriņi (jā miroņgalvas)
jau sitas pret spožajām krūtīm
melo ja kāds tev prasa

klāvs elsbergs

es atceros tevi ar mokām,
dvēseles pagrīdniece
bet šausmīga tevistiece
staro no manām rokām

nav runa par slepkavu cimdiem
kas līdzētu maskēt šo grēku
pūli es noguris pētu
tādu kā es gan ir simtiem

es atceros tevi ar mokām
tu saliktā pagātnē dzīvo
bet spožums man vēl ir uz rokām
un mīlamā - bezgalīgs lērums
tepat jau pa Rīgu tu plīvo
es pūli kā grāmatu veru

Mīlulīt, ienāc manā cellē,
redzēsi, kāpēc es esmu tik dažāds -
ar mūžīgu nogurumu un bažām
siltu segu un grāmatām dažām.

- Es nolaidos tevī kā alpīnists ellē.

Skaistulīt, kāpēc tev pelēka seja
un sabeigtas rociņas klēpī?
Šī vēl nav īstākā bēdu leja,
te retumis uzrakstās kāda dzeja.

- Skrien sāpes kā zviedru ķēniņš uz slēpēm

K.E.