vēl Eduards Aivars (krājums "Ainava kliedz")

Neapstājoties

Lauku ceļā man sieviete garām iet
Tik tuvu, ka dara man sāpes
Es to nenoskūpstījis skūpstu
Ar skūpstu tik biezu kā lielceļš
Pilsētā tas ir tik ātri, un skūpsts šis
Aiz muguras plīvo kā šalle

***
Sen tā nebiju klīdis
Stunda bez krāsas un smaržas
Līst. Ir jau tumšs, un es nevaru saprast
Vai sieviete, kura ieiet man acīs
Attālinās vai tuvāk nāk
Nāk tuvāk vai attālinās

***
Ievainot viegli viegli
tu gribi plānus audumus
Mīlēt
vai sievu
Abus
es tev sitīšu, Dievs

Konspekts ticības mācībā

Sirds iznirst no pazemes ezeriem
Vēl karsta

Vai Dievs mani ierobežo vai atraisa
Ja tu zinātu, kas tās ir par brīnumainām robežām
Uz šīm robežām es atraisos, ārpus tām nejustu, zustu.

Šis gudrais ceļš gar aizu
Mani aiznes
Garām visām klintīm
Šeit neiztrūkst ne rinda, pat ne rinta
Es ieslīgstu kā sapnī iedzimtā
Un jūtos brīvi šajā labirintā

***
No kalniem pār ūdeņiem melniem nāk dvēseles gaisma
Mēs raušamies zirgos un auļojam sagaidīt lēktu
Satrauktu asiņu putas ir vīriešu panaceja
Tas, ko pakavi putekļos raksta, nav dzeja
Dzejnieks ar īsāko saules staru skuj seju
sīksīku zelta monētu laisma

***
Atvērs rūpnīcu, kurā ražos tabletes pret grēkiem.
Tādas lielas, sūkājamas
Tās turēs tevi sāpīgajā punktā
Mutē tablete liela kā grēks
Mazajam Tu

***
Izkāpuši no diližansa
Mēs iekāpām dirižablī
Un pacēlāmies gaisā
Tur es izdarīju lielu atklājumu
Divas sievietes ir mazāk nekā viena